Tag Archives: radziņš

138


“Lielākais ieguvums no Meierovica brauciena uz Varšavu bija ģenerālštāba pulkveža Radziņa atvešana. Mūsu sabiedrības lielākā daļa nav vēl tagad skaidrībā, ka ar šo ģeniālo karavīru un cilvēku bija atvesta arī mūsu galīgā uzvara kā pār bermontiešiem, tā komunistiem. Radziņš oktobra nogalē stājās pie Virspavēlnieka štāba priekšnieka uzdevuma un veica to tik patstāvīgi un neatkarīgi, ka šī iemesla dēļ sākumā štāba virsniekos viņu dēvēja par latviešu Ludendorfu. Šī piedēvēšana gan kā radusies, tā nemanot un ātri izzuda, jo kļuva skaidrs, ka šis vīrs nav nekam piekārtojams. Drīz karavīri apzinājās, ka te darīšana ar lielāko militāro talantu, kāds mums, blakus kaujiniekam Briedim, bijis un diezin vai kādreiz vēl būs. Mūsu politiskās intrigas saēda šo vīru, iekams vēl mūsu armija būtu no viņa guvusi visu, ko tā varēja gūt. Kas zina, vai mūsu vēsture būtu gluži tāda pati, ja nebūtu nejēdzīgi gājuši bojā Meierovics un Radziņš. Viņu liktenī bija kas līdzīgs Kalpaka liktenim.”

Pulkvedis A. Plensners

Aleksandrs Plensners. Pret Vētrām un Negaisiem. Grāmatu Draugs, 1982. 112.–113. lpp.

vara bungas: Šodien ģenerāļa P.Radziņa dzimšanas diena. Ja ir pa ceļam piestājiet Brāļu kapos, atnesiet puķes. Bet, ja gadīsies šodien būt Valkā…

vēl

 

 

Advertisements

Ģenerālis P.Radziņš par kareivja apmācības ilgumu


Armijas komandieris ģenerālis Radziņš

Latvijas kareivis, Nr. 21 (1926, 28. janvāris).

Radziņš presei izteicās: Pēdējā laikā sakarā ar priekšā stāvošo iesaukšanu mūsu sabiedrībā nereti tiek cilāts jautājums par kara dienesta ilgumu. Sabiedrībā pacēlušās balsis, ka tagadējo karavīru apmācības laiku no 18 mēnešiem varētu sašaurināt līdz vienam gadam. Bet jau tagadējais pusotra gada ilgais apmācības laiks ir par īsu, jo šinī laikā karavīriem jāiziet ne tikai apmācības, bet jāpilda arī dažādie norīkojumi. Mūslaiku kājnieku sagatavošanai nepieciešams daudz ilgāks laiks nekā agrākos laikos. Tagadējā apmācība ir ļoti komplicēta, jo kājniekus plaši apmāca rīkoties ne vien ar šauteni, bet arī ar patšauteni, ložmetēju, rokas granātām, šauteņu granātām, ķīmiskajiem līdzekļiem, maskēšanās paņēmieniem un ļoti komplicētu taktisku darbību, kurā katram kareivim jāprot darboties nelielās grupās uz plašas frontes. Artilērijā un kavalērijā apmācība vēl grūtāka kā kājniekos, nemaz nerunājot par aviāciju un pārējo tehnisko karaspēku. Daudzos valda ieskati, ka apmācība auto-tanku daļās neprasa ilgu laiku, jo privātos šoferu kursos pietiekoši varot iemācīt vadīt auto un tankus. Bet no kara šoferiem tiek prasīts ne tikai, lai tie prastu vadīt mašīnu, bet arī izdarītu visādos kaujas apstākļos nepieciešamos remontdarbus un pārzinātu ložmetēju un lielgabalu darbību. Nākotnes karā neapmācīta armija nesīs tikai zaudējumus. Ko palīdzēs daudzās bruņotās mašīnas, ja viņu vadītāji nebūs sagatavoti. Mēs zaudēsim ne tikai savus tehniskos līdzekļus, bet arī karavīrus. Pēdējā laikā ārzemju militārajā presē pacēlušās balsis par kara dienesta pagarināšanu. Arī pie mums kara klausības ilgumu samazināt nav vēlams.

Dienas grauds


[..] Dr. Andrejs Andersens (Militāro un stratēģisko pētījumu centra zinātniskais līdzstrādnieks Kalgari Universitātē (Kanāda): – Latvijā un Gruzijā, kas neatkarību bija zaudējusi 19 gadus pirms Latvijas, Mannerheimam līdzīgas personības (Balodis, Kvinitadze) tika nobīdītas malā, tādējādi pie varas esošie pacifisti neļāva sagatavot valsti pretsparam. Lietuvā un Igaunijā situācija bija vēl skumjāka. Turklāt Somijas tauta bija sasniegusi tādu sabiedriskās apziņas līmeni, kas nodrošināja vienprātību valsts aizsardzības jautājumos. Mannerheima līnija tika uzcelta daļēji par ziedojumiem un lielā mērā ar brīvprātīgo darbu. Īpašu ievērību izraisa fakts, ka somu nacionālisms bija konstruktīvs. [..]

avots

vara bungas: Visam varētu piekrist, ja Kanādas profesors nepielīdzinātu Balodi Mannerheimam. Diez vai Mannerheims iestātos Zemnieku savienībai līdzīgā veidojumā (Manerheims pārstāvēja labējo Nacionālo koalīciju), atbalstītu apvērsumu, ieņemtu amatus diktatora valdībā, padotos okupantiem, izciestu sodus, tiktu apžēlots, atgrieztos un dzīvotu okupētajā teritorijā. Vārdus “nobīdīts malā” pilnā mērā varētu attiecināt uz ģenerāli P.Radziņu, kuru tāpat kā Mannerheimu sociķi tolaik ēda nost visiem  iespējamiem līdzekļiem, bet tagad izvairās pieminēt visi kreisie vēsturnieki.

 

Par Latgali! (3.turpinājums)


No ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājuma

(Sastādītājs: Agris Purviņš; Izdevējs: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. 2016.gads)

Latgales atbrīvošana (1920.gada janvāris – maijs)

2.turpinājums šeit  

Visi izcēlumi tekstā – VB

[..] Uzbrukuma sagatavošana

Viens no grūtākiem gabaliem bija operācijas sākuma – pirmo soļu izstrādāšana. Še krustoja ceļu kā politiskas, tā arī militāras grūtības.

Turpināt lasīt

Par Latgali! (2.turpinājums)


No ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājuma

(Izdevējs: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. 2016.gads)

Latgales atbrīvošana (1920.gada janvāris – maijs)

1.turpinājums šeit

[..] Par palīdzības sniegšanu Polija neuzstādīja nekādus noteikumus un neprasīja nekādu kompensāciju. Zināms, ka tomēr valsts dzīvē, vēl vairāk nekā atsevišķu personu dzīvē, neviens nedara lielu darbu otram par labu, ja pats no tā ko neiegūtu. Aiz vienkāršām simpātijām vien – latviešu skaistu acu dēļ – Polijas valdība taču nekādā ziņā neziedotu savas tautas dēlu dzīvības.

Turpināt lasīt

Par Latgali!


[..] 1920.gada 3.janvāra agrā rītā poļu un latviešu karaspēks sāka uzbrukumu Daugavpilij. Laiks bija ļoti auksts, ļoti dziļais sniegs ievērojami apgrūtināja karaspēka kustību. Tomēr neraugoties uz to jau ap dienas vidu poļu karavīri ielauzās pilsētā un pēc neilgām ielu kaujām to ieņēma. Turpinot uzbrukumu 5.janvārī poļi sasniedza Višķu rajonu. Dubnas upes līniju pārgāja 9.Rēzeknes un 3.Jelgavas kājnieku pulks. Uzbrukums lielinieku 15.armijas pavēlniecību pārsteidza. Atguvusies no apjukuma, šīs armijas vadība laikā no 7. līdz 10. janvārim Višķu rajonā uzsāka pretuzbrukumu sēriju, iesaistot kaujās no Igaunijas frontes saņemtos papildspēkus, taču šie pretuzbrukumi bija lieliniekiem nesekmīgi [..]

avots

Turpināt lasīt

Svētku diena (papildināts 15.11.)


11.novembrī  atklāta ģenerāļa Pētera Radziņa piemiņas plāksne

avots

vara bungas: Paldies Nacionālai Apvienībai un īpaši  Dacei Kalniņai par neatsveramu atbalstu un ieguldīto darbu, kas ļāva Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrībai sadarbojoties ar tēlnieku Jāni Strupuli un akmeņkali Gunti Pandaru veiksmīgi materializēt labu ideju.

“Ar tautu un  Tēvzemi sirdī cīnīties līdz uzvarai!”

Turpināt lasīt

Dienas grauds


G. Grīnbergs. Ja būtu klausījuši ģenerāli Radziņu. Tukuma ziņotājs, 1942, Nr. 13.

“Vēlākie traģiskie notikumi skaidri pierādīja šo vārdu patiesību: mūsu karavīri nevarīgi noskatījās, kā boļševiki slepkavoja mūsu robežsargus līdz ar viņu ģimenēm un pēc tam kā “uzvarētāji”, nodevēju un žīdu sveikti, pārpludināja mūsu zemi. Bet mūsu armijai tauta ziedoja veselu trešo daļu no sava nabadzīgā budžeta. Ap 50 milj. Ls katru gadu aizgāja armijas ēdināšanai un apģērbšanai, toties nekas netika atlicināts lidmašīnu un tanku iegādei.
Tādu atbildīgo valsts vadītāju rīcību nevar citādi nosaukt, kā par nodevību vai vieglprātību. Kur nu tagad palikuši mūsu karavīri? Tie noslepkavoti vai arī cieš savās nožēlojamās vergu gaitās tālajā Sibīrijā vai polāros ziemeļu apgabalos. Bet varēja būt pavisam citādi. Un pēdējo boļševiku moku gadu mēs jau nu nekādi nebūtu piedzīvojuši, ja būtu paklausījuši ģen. Radziņam. Sekodami Radziņa tālredzīgajam padomam, mēs būtu saglabājuši mūsu lieliskos armijas kadrus un, karam sākoties, būtu varējuši kādas 200 000 lielas latviešu armijas grupas sastāvā vīt sev nevīstošus slavas vaiņagus.”

Ģenerāļa P.Radziņa rakstu krājums. 49.lpp.

Dienas grauds


“[..] Šimbrīžam Latvija atrodas miera stāvoklī ar visiem saviem kaimiņiem. Man tomēr liekas, ka šis ir tikai pagaidu miera stāvoklis. Kā nokārtosies lietas austrumos, to neviens nevar paredzēt. Tāpēc arī nav pareģojams, kā izturēsies pret mums austrumi savā pārveidošanas laikā un pastāvīgā formā, jo tāda drīz rastos. Bet tas, vai uz mūsu austrumu robežām būs karš vai miers, atkarājas no mūsu spēka: stipros neviens neaizskar un ar vāju nerēķinās. Tas attiecināms sevišķi uz mūsu laiku.

Es redzu jau kārtējus smaidām; viņi domā, ka es vēlētos visu Latviju redzēt ar plinti rokā gluži kā izgājušā ziemā, jo tāds stāvoklis Latvijai varot būt ekonomiski bīstamāks, nekā ārēja ienaidnieka uzbrukums.

Nē, pirmkārt, es nebūt nedomāju, ka visus tēvijas dēlus nāktos turēt armijā; man ne prātā nenāk, ka Latvijai būtu jānes ārkārtīgi izdevumi armijas uzturēšanai. Es gribētu tikai norādīt, ka uz nākotni nevar skatīties pārāk rožaini, – mums jābūt nomodā. [..]”

ģenerālis P.Radziņš

Latvijas Kareivis, Nr. 193 (1920, 10. oktobris).

vara bungas: Pirms divām dienām svinējām  ģenerāļa 137. dzimšanas dienu. Tautas uz piemiņas brīdi Brāļu kapos sanāca vairāk kā citu gadu, ko var skaidrot ar biedrības, NA un Latvijas Ukraiņu kongresa aktīvo darbu P.Radziņa piemiņas iemūžināšanai. Paldies visiem un priecīgus valsts svētkus.

Turpināt lasīt

Grāmatas draugs


1.martā tālajā Mūžības ceļā devās “Vītolu fonda” ziedotājs Aivars Slucis – cilvēks, kura dzīvē pašas svarīgās vērtības allaž ir bijušas patiess patriotisms un godīgums, bet galvenokārt- savas zemes mīlestība, kura visu mūžu tika pierādīta ne skaistos vārdos un saukļos, bet reālā darbībā un palīdzībā tiem, kam tā bija visvairāk nepieciešama.

avots

vara bungas: Pateicoties Aivara pasūtītajiem eksemplāriem ģenerāļa P.Radziņa rakstu krājums nonāca pie lasītājiem daudz ātrāk nekā tas varētu būt bijis. vēl

Vieglas smiltis, marine!