Category Archives: ģenerālis Pēteris Radziņš

Runā Ukrainas jaunie politiķi


vara bungas: 15.septembri man bija tas gods piedalīties Ukrainas atbalsta biedrības un ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības organizētā pasākumā, kas apvienoja ģen. P.Radziņam veltītas izstādes atklāšanu  Bauskas kultūras centrā ar Ukrainas un Latvijas jauno politiķu projekta “Par mūsu un jūsu brīvību” aktivitātēm. Klausoties ukraiņu jauniešu uzrunas es atcerējos sevi tā ap 1988. gadu, domāju tolaik biju tik pat pārliecināts un optimistiski noskaņots.  Ne visas pārliecības pierādījās, ne visas cerības piepildījās, bet varbūt šiem tagad izdosies labāk. Visvairāk mani iedvesmoja  partijas “Nacionālais korpuss” pārstāves Olenas Semeņakas referāts, ko viņa nolasīja no atmiņas, bez jebkādiem slaidiem vai citiem palīglīdzekļiem,vārds vārdā ar tā papīra versiju, ko palūdzu un iztulkoju VB auditorijai zināšanai. Paredzu, ka Intermarium idejām būs nikna pretdarbība gan no RU nosacīti kreisā flanga, gan no liberālās nometnes. Vieni apsūdzēs  ukraiņus slāvu trīsbrālības graušanā, citi Eiropas esošās vai iedomātās vienotības šķelšanā. Tomēr idejas, kas dzīvo jau 100 gadus var vēl 100 gadus pagaidīt, turklāt pieprasījums pēc tām var parādīties daudz agrāk. Tagad vārds Olenai:

Turpināt lasīt

Advertisements

138


“Lielākais ieguvums no Meierovica brauciena uz Varšavu bija ģenerālštāba pulkveža Radziņa atvešana. Mūsu sabiedrības lielākā daļa nav vēl tagad skaidrībā, ka ar šo ģeniālo karavīru un cilvēku bija atvesta arī mūsu galīgā uzvara kā pār bermontiešiem, tā komunistiem. Radziņš oktobra nogalē stājās pie Virspavēlnieka štāba priekšnieka uzdevuma un veica to tik patstāvīgi un neatkarīgi, ka šī iemesla dēļ sākumā štāba virsniekos viņu dēvēja par latviešu Ludendorfu. Šī piedēvēšana gan kā radusies, tā nemanot un ātri izzuda, jo kļuva skaidrs, ka šis vīrs nav nekam piekārtojams. Drīz karavīri apzinājās, ka te darīšana ar lielāko militāro talantu, kāds mums, blakus kaujiniekam Briedim, bijis un diezin vai kādreiz vēl būs. Mūsu politiskās intrigas saēda šo vīru, iekams vēl mūsu armija būtu no viņa guvusi visu, ko tā varēja gūt. Kas zina, vai mūsu vēsture būtu gluži tāda pati, ja nebūtu nejēdzīgi gājuši bojā Meierovics un Radziņš. Viņu liktenī bija kas līdzīgs Kalpaka liktenim.”

Pulkvedis A. Plensners

Aleksandrs Plensners. Pret Vētrām un Negaisiem. Grāmatu Draugs, 1982. 112.–113. lpp.

vara bungas: Šodien ģenerāļa P.Radziņa dzimšanas diena. Ja ir pa ceļam piestājiet Brāļu kapos, atnesiet puķes. Bet, ja gadīsies šodien būt Valkā…

vēl

 

 

Ģenerālis P.Radziņš par kareivja apmācības ilgumu


Armijas komandieris ģenerālis Radziņš

Latvijas kareivis, Nr. 21 (1926, 28. janvāris).

Radziņš presei izteicās: Pēdējā laikā sakarā ar priekšā stāvošo iesaukšanu mūsu sabiedrībā nereti tiek cilāts jautājums par kara dienesta ilgumu. Sabiedrībā pacēlušās balsis, ka tagadējo karavīru apmācības laiku no 18 mēnešiem varētu sašaurināt līdz vienam gadam. Bet jau tagadējais pusotra gada ilgais apmācības laiks ir par īsu, jo šinī laikā karavīriem jāiziet ne tikai apmācības, bet jāpilda arī dažādie norīkojumi. Mūslaiku kājnieku sagatavošanai nepieciešams daudz ilgāks laiks nekā agrākos laikos. Tagadējā apmācība ir ļoti komplicēta, jo kājniekus plaši apmāca rīkoties ne vien ar šauteni, bet arī ar patšauteni, ložmetēju, rokas granātām, šauteņu granātām, ķīmiskajiem līdzekļiem, maskēšanās paņēmieniem un ļoti komplicētu taktisku darbību, kurā katram kareivim jāprot darboties nelielās grupās uz plašas frontes. Artilērijā un kavalērijā apmācība vēl grūtāka kā kājniekos, nemaz nerunājot par aviāciju un pārējo tehnisko karaspēku. Daudzos valda ieskati, ka apmācība auto-tanku daļās neprasa ilgu laiku, jo privātos šoferu kursos pietiekoši varot iemācīt vadīt auto un tankus. Bet no kara šoferiem tiek prasīts ne tikai, lai tie prastu vadīt mašīnu, bet arī izdarītu visādos kaujas apstākļos nepieciešamos remontdarbus un pārzinātu ložmetēju un lielgabalu darbību. Nākotnes karā neapmācīta armija nesīs tikai zaudējumus. Ko palīdzēs daudzās bruņotās mašīnas, ja viņu vadītāji nebūs sagatavoti. Mēs zaudēsim ne tikai savus tehniskos līdzekļus, bet arī karavīrus. Pēdējā laikā ārzemju militārajā presē pacēlušās balsis par kara dienesta pagarināšanu. Arī pie mums kara klausības ilgumu samazināt nav vēlams.

Dienas grauds


[..] Dr. Andrejs Andersens (Militāro un stratēģisko pētījumu centra zinātniskais līdzstrādnieks Kalgari Universitātē (Kanāda): – Latvijā un Gruzijā, kas neatkarību bija zaudējusi 19 gadus pirms Latvijas, Mannerheimam līdzīgas personības (Balodis, Kvinitadze) tika nobīdītas malā, tādējādi pie varas esošie pacifisti neļāva sagatavot valsti pretsparam. Lietuvā un Igaunijā situācija bija vēl skumjāka. Turklāt Somijas tauta bija sasniegusi tādu sabiedriskās apziņas līmeni, kas nodrošināja vienprātību valsts aizsardzības jautājumos. Mannerheima līnija tika uzcelta daļēji par ziedojumiem un lielā mērā ar brīvprātīgo darbu. Īpašu ievērību izraisa fakts, ka somu nacionālisms bija konstruktīvs. [..]

avots

vara bungas: Visam varētu piekrist, ja Kanādas profesors nepielīdzinātu Balodi Mannerheimam. Diez vai Mannerheims iestātos Zemnieku savienībai līdzīgā veidojumā (Manerheims pārstāvēja labējo Nacionālo koalīciju), atbalstītu apvērsumu, ieņemtu amatus diktatora valdībā, padotos okupantiem, izciestu sodus, tiktu apžēlots, atgrieztos un dzīvotu okupētajā teritorijā. Vārdus “nobīdīts malā” pilnā mērā varētu attiecināt uz ģenerāli P.Radziņu, kuru tāpat kā Mannerheimu sociķi tolaik ēda nost visiem  iespējamiem līdzekļiem, bet tagad izvairās pieminēt visi kreisie vēsturnieki.

 

Par Latgali! (3.turpinājums)


No ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājuma

(Sastādītājs: Agris Purviņš; Izdevējs: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. 2016.gads)

Latgales atbrīvošana (1920.gada janvāris – maijs)

2.turpinājums šeit  

Visi izcēlumi tekstā – VB

[..] Uzbrukuma sagatavošana

Viens no grūtākiem gabaliem bija operācijas sākuma – pirmo soļu izstrādāšana. Še krustoja ceļu kā politiskas, tā arī militāras grūtības.

Turpināt lasīt

Par Latgali! (2.turpinājums)


No ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājuma

(Izdevējs: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. 2016.gads)

Latgales atbrīvošana (1920.gada janvāris – maijs)

1.turpinājums šeit

[..] Par palīdzības sniegšanu Polija neuzstādīja nekādus noteikumus un neprasīja nekādu kompensāciju. Zināms, ka tomēr valsts dzīvē, vēl vairāk nekā atsevišķu personu dzīvē, neviens nedara lielu darbu otram par labu, ja pats no tā ko neiegūtu. Aiz vienkāršām simpātijām vien – latviešu skaistu acu dēļ – Polijas valdība taču nekādā ziņā neziedotu savas tautas dēlu dzīvības.

Turpināt lasīt

Par Latgali! (1.turpinājums)


No ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājuma

(Izdevējs: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. 2016.gads)

1.turpinājums. Sākums šeit

[..] Latgales atbrīvošana

Priekšvārds

Iesākdams aprakstīt Latvijas atbrīvošanas karu – īsti Latvijas atbrīvošanu, es nebūt nedomāju dot lasītājiem pilnīgu un izsmeļošu šā kara aprakstu. Manā rīcībā nebija ne tik daudz materiālu, nedz laika, lai sastādītu tādu izsmeļošu aprakstu. Kad es tomēr uzņēmos sastādīt šo aprakstu, tad uz to mani pamudināja sekojoši iemesli. Ir pagājuši jau divi gadi no šī kara sākuma, un līdz šim nav iznācis šī kara apraksts. Mūsu armija un tauta taču grib zināt, kā ir notikusi Latvijas atbrīvošana. Kad karu apraksta tikai pēc dokumentiem, tad daudz kas iet pazušanā, jo ne katrs gadījums ir pierakstīts, ne katrs dokuments uzglabāts. Daudz ko kara laikā izdara uz personīgu sarunu pamata; jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk tiek aizmirstas šīs personīgās sarunas. Nekādos dokumentos un oficiālos ziņojumos nevar atrast to, ko ir domājuši un sajutuši kara vedēji. Tā kā es toreiz biju par faktisko kara operāciju vadītāju, tad savā aprakstā centos stādīt priekšā šo karu tādā veidā, kā notikumi toreiz bija domāti un sajusti, kā viņi toreiz man stādījās priekšā. Aprakstu es sastādīju uz to nedaudzo dokumentu pamata, kuri bija manā rīcībā, un pēc savām atmiņām. Es nepretendēju uz absolūtu pareizību, bet domāju, ka vēlākam Latvijas kara vēsturniekam mans apraksts būs ļoti noderīgs materiāls. Līdz tāda izsmeļoša kara apraksta iznākšanai mans apraksts dos īsu ainu par to, kā ir notikusi Latgales atbrīvošana.

Savā aprakstā es lietoju tos vietējo apdzīvoto punktu, upju un ezeru nosaukumus, kādi tika lietoti kara laikā un kādi atradās uz mūsu tā laika kartēm. Šie paši nosaukumi ir arī visos mūsu oficiālajos dokumentos. Ja es būtu lietojis tagadējos pārdēvētos latviskos nosaukumus, tad caur to varētu celties pārpratumi, salīdzinot ar tā laika dokumentiem.

Daži no mūsu tā laika kara un valsts darbiniekiem būs neapmierināti par manu aprakstu un varbūt daži pat jutīsies aizskarti: bet visiem taču nekad neviens apraksts nebūs pa prātam. Es rakstīju tā, kā es domāju toreiz un domāju tagad.

P. Radziņš

Rīgā novembrī 1922. gadā

Turpināt lasīt

Par Latgali!


[..] 1920.gada 3.janvāra agrā rītā poļu un latviešu karaspēks sāka uzbrukumu Daugavpilij. Laiks bija ļoti auksts, ļoti dziļais sniegs ievērojami apgrūtināja karaspēka kustību. Tomēr neraugoties uz to jau ap dienas vidu poļu karavīri ielauzās pilsētā un pēc neilgām ielu kaujām to ieņēma. Turpinot uzbrukumu 5.janvārī poļi sasniedza Višķu rajonu. Dubnas upes līniju pārgāja 9.Rēzeknes un 3.Jelgavas kājnieku pulks. Uzbrukums lielinieku 15.armijas pavēlniecību pārsteidza. Atguvusies no apjukuma, šīs armijas vadība laikā no 7. līdz 10. janvārim Višķu rajonā uzsāka pretuzbrukumu sēriju, iesaistot kaujās no Igaunijas frontes saņemtos papildspēkus, taču šie pretuzbrukumi bija lieliniekiem nesekmīgi [..]

avots

Turpināt lasīt

Svētku diena (papildināts 15.11.)


11.novembrī  atklāta ģenerāļa Pētera Radziņa piemiņas plāksne

avots

vara bungas: Paldies Nacionālai Apvienībai un īpaši  Dacei Kalniņai par neatsveramu atbalstu un ieguldīto darbu, kas ļāva Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrībai sadarbojoties ar tēlnieku Jāni Strupuli un akmeņkali Gunti Pandaru veiksmīgi materializēt labu ideju.

“Ar tautu un  Tēvzemi sirdī cīnīties līdz uzvarai!”

Turpināt lasīt

Dienas grauds


G. Grīnbergs. Ja būtu klausījuši ģenerāli Radziņu. Tukuma ziņotājs, 1942, Nr. 13.

“Vēlākie traģiskie notikumi skaidri pierādīja šo vārdu patiesību: mūsu karavīri nevarīgi noskatījās, kā boļševiki slepkavoja mūsu robežsargus līdz ar viņu ģimenēm un pēc tam kā “uzvarētāji”, nodevēju un žīdu sveikti, pārpludināja mūsu zemi. Bet mūsu armijai tauta ziedoja veselu trešo daļu no sava nabadzīgā budžeta. Ap 50 milj. Ls katru gadu aizgāja armijas ēdināšanai un apģērbšanai, toties nekas netika atlicināts lidmašīnu un tanku iegādei.
Tādu atbildīgo valsts vadītāju rīcību nevar citādi nosaukt, kā par nodevību vai vieglprātību. Kur nu tagad palikuši mūsu karavīri? Tie noslepkavoti vai arī cieš savās nožēlojamās vergu gaitās tālajā Sibīrijā vai polāros ziemeļu apgabalos. Bet varēja būt pavisam citādi. Un pēdējo boļševiku moku gadu mēs jau nu nekādi nebūtu piedzīvojuši, ja būtu paklausījuši ģen. Radziņam. Sekodami Radziņa tālredzīgajam padomam, mēs būtu saglabājuši mūsu lieliskos armijas kadrus un, karam sākoties, būtu varējuši kādas 200 000 lielas latviešu armijas grupas sastāvā vīt sev nevīstošus slavas vaiņagus.”

Ģenerāļa P.Radziņa rakstu krājums. 49.lpp.