Zīle rokā

vara bungas: Apspriežot SY karojošo “vāgneriešu” bruņojumu, saruna komentāros sākās ar Mosina šautenes preikšrocību apspriešanu un noslēdzās  ar 2.PK laika ieroču izmantošanu mūsdienās. “Gvardes leitnants”  dalījās savā pieredzē un pārdomās, kas manuprāt ir interesantas un noderīgas- tādēļ žēl būtu ļaut diskusijai “nogrimt” VB dzīlēs.  Līdz ar to bez autora atļaujas (ceru viņš piedos) sakompilēju no  atbildēm veselu ierakstu.

“Gvardes leitnants” – “Kekam”

GL: Nav nekāda vaina “mosinam”- pats esmu apgreidojis vienu un strādāju pie otra. Galvenais, lai ir labs izejmateriāls: vēlams nelietots/un ar labu stobru,vēlams ražots pēc WW2, idālā gadījumā Somijā, ber ļoti labi ir poļiem un arī pašiem krieviem. Pēc tjūninga pirmais “mosins“ operējās vieglāk, gludāk, raitāk un trāpījumu blīvums uzlabojās x 2- nepārspīlēju. Vārdu sakot, šautene pati šauj labāk par šāvēju. Lieki teikt, arī optika tika uzmontēta ātri noņemama vajadzības gadījumā, bez “nulles pazaudēšanas”.

“Zāģeris” – “Gvardes leitnantam”

Z: Kāds viedoklis par KO-44?

GL: KO-44 ir M-44 karabīnes medību versija mīnus durklis.
Kā reiz M-44 gadus vairākus atpakaļ apgreidoju, tā ka izteikšos par to, bet pa lielam sakāmais attiecināms uz KO-44.

  1. Galvenais pluss- īsāks un tātad vieglāks un manevrējamāks , salīdzinot ar MN91/30.
  2. Nezinu kā KO-44, bet M-44 man personīgi ( un ne tikai man) ir labi balansēts šaušanai piesviedienā – stobra gals nedaudz smagāks durkļa dēļ. Var jau būt, ka a KO bez durkļa vēl labāk- nezinu. Tā vairāk individuāla lieta, katram pašam mēģināma. Bet piesviedienā labs.
  3. Mīnuss- īsāka stobra (50 cm M44 karabīnei pret 73 cm 91/30 šautenei) dēļ viss pulveris nepaspēj sadegt stobrā, un tumsā izskatās baisi pretiniekam un apžilbinoši pašam: otro šāvienu jau diezin vai varēs normāli notēmēt- pats esmu šāvis ar PrVi Partizan ( Serbija) munīcijuu un uguns bumba stobra galā ir iespaidīga. Risinājums” liesmumetēja” efekta mazināšanai- stobra bremze/ kompensators/ liesmu slāpētājs (.ir.pieejams).
  4. Visādi citādi labs un jaudīgs aparāts “vientuļā vilka” misijām ( nu, ne tikai). Īsti uz snaipera versiju nepavilks īsā stobra dēļ ( minimālais stobra garums snaipera versijai, nezaudējot ārējās ballistikas rādītājos, ir 60 cm, kā rāda prakse).
    5. KO/M-44 ir vērts tjūningot, lai iegūtu ļoti labu designated marksman ( scout) rifle. Galvenais, darot lietas ( tjūnēšanu) jāseko, lai svars plintei nepieaug, un to tas dara ātri (ja runājam par glass/epoxy bedding- u;), optikas montāžu)- ja ir doma ar to daudz pārvietoties.

Z: Man pašam ir pieredze ar Mauser Kar98K un SKS,bet kādu laiku apsveru domu kā alternatīvu pamēģināt KO-44, dēļ cenas un lētākas pieejamākas munīcijas, lai nebūtu žēl trenēties.

GL:  Bija laiks , kad Mosins (Mauzeris, Springfīlds) bija ļoti masveidīgs lietošanā (1.  un 2. PK), savam laikam pietiekoši advancēts strēlnieku ierocis un prasībām atbilstošs. Laiks gāja, un Mosins (tāpāt kā pārējie augstāk minētie verķi) savu advancētību zaudēja, jo radās nepieciešamība pēc pašlādējošas un automātiski šaujošas šautenes (krieviem SVT -40, vāciešiem arī sava versija radās 40-to sākumā, arī amīšiem), bet īpašu izplatību tās neguva, repsektīvi, pilnībā atkārtotas dabības šautenes no aprites tad vēl neizspieda, jo ar to jaudīgo patronu šaut kārtām – ne pārāk labi gāja, jo ieroci novaldīt krietni grūtāk atdeves dēļ, un arī trāpījumu blīvums (gaidītais) nebija tik labs +100m distancēs, turklāt stobri ātri uzkarsa.
Tā tas turpinājās, līdz Hugo Šmaisers nenācā klajā ar savu vēsturiski- revolucināro konceptu automātisko tricienšauteņu lauciņā- STgW 44, kura ātri ieguva savas tiesības uz eksistenci- līdz pat mūsu dienām (kā TŠ koncepts). Laikam jau Hitlers uzskatīja, ka frīki ar šo ieroci 1044. gada karalaukā izskatīsies savādi, ja pat kādu brīdi pat aizliedza šo jaunās koncepcijas šauteņu ražošanu.
Arī “masveidīgajā” armijā tomēr nezin kāpēc eksistē nepieciešamība pēc “ekscentriskiem frīkiem” (lai kas ar to būtu domāts)- bez snaiperiem un trāpīgiem strēlniekiem neiztikt, vienalga, vai tie ir bruņoti ar Mauzera, Mosina vai Remingtona 700 tipa šautenēm.
Varbūt mazāk ekscentriski izskatītos armija, kur KATRS karavīrs ir apgādāts ar nopietnu ugunsjaudu bruņota ar GMPG tipa MG-3/ HK 21E/ PKM, ar uzmontētiem aimpointiem vai optiskajiem tēmekļiem? Tomēr kaut kādu iemeslu dēl tādu parādību mēs nenovērojam nevienā armijā, lai gan atsevišķās vienībās atseviškās armijā mēģinājumi ir bijuši (piemēram, DĀR scouti savā laikā, karojot ar Angolas un pārējiem “sarkanajiem”, bruņojās ar RPD vieglajiem rokas ložmetējiem (100 patronu bundžas iekš 7, 62×39 un FN MAG ložmetēji iekš 7, 62×51. Bet visi tik un tā neskraidīja ar smagajiem MAGiem).

Es neapgalvoju, ka Mosins ir ideāls snaipera ierocis , bet daudzu citu šādu ieroču vidū tas ir diezgan tuvu ideālam savas konstrukcijas dēļ. Izgatavošanas kvalitāte ir atsevišķs jautājums, kā rezultātā Mosinu kvalitāte tiešam svārstās no ļoti sliktas (PSRS 2PK laikā ražotie) līdz ļoti labiem, Somijā izgatavotiem, kuri pat UZ DOTO brīdi ir somu BS bruņojumā  (https://en.wikipedia.org/wiki/7.62_Tkiv_85)

Ja Mosins būtu konstruktīvi neveiksmīgs risinājums, tad neviens neņemtos ar tā modernizēšanu (arī štatos, kur civilajā tirgū priekš tā ražo ne tikai kompozīta un custom- made laides, regulējamus sprūda mehānismus, bet pat match- grade “resnos”stobrus).

PSRS aizvietoja atkārtotas darbības Mosinus ar pusautomātiskajiem SVD, jo viņiem (manuprāt) mainījās kara vešanas koncepcija, jo acīmredzot, ņemot vērā iepriekšējo karu pieredzi, radās nepieciešamība pēc ātrāķ – vairāka reizes šaujamas, bet precīzas šautenes. Rietumos, tajā pašā laikā uzsvars bija uz atkārtotas darbības (ar roku pārlādējamas pēc katra šāviena-“kloķenes”) šautenes snaiperim, pamatoti uzskatot, ka šāda veida šautenes ir precīzākas par pusautomātiskajām – mazāk kustīgu detaļu un pašu kustību / vibrāciju ierocī šāviena izdarīšanas brīdī.

Interesanti, ka pēc PSRS sabrukuma un neseno militāro konfliktu pieredze lika pārskatīt snaiperieroču (precīzu šavēju- nozīmēto strēlnieku) pielietošanas koncepciju kā Krievijā ( viņiem atkal ir parādijušās  atkārtotas darbības – ar roku pārlādējamas snaiperšautenes, līdzāspastāvot arī pus-automātiem), tā arī ASV (pēc Irākas un un Afganistānas viņi ar steigu apgreidoja savus M14, lai nodaļā būtu vismaz viens “desgnētais mārksmenis”, kurš var nodaļu atbalstīt ar pŗecīzu, bet ātrāku un biežāku precīzu šaušanu pa pastāvīgi mainīgo mērķu situāciju, nedaudz upurējot “kloķenes” precizitāti par labu pusautomāta ātršāvībai).

Tā ka notiekošo konfliktu realitāte diktē abu veidu snaiperieroču (un krieviem vēl trešais veids- darbībai pilsētā / specoperācijās nu jau leģendārais klusinātais “Vintorez”) nepieciešamību.

Par to, kas ir nepieciešams Vāgnera tipa vienībām tām nevajadzētu būt  bruņotām ar 2 PK storiem, pat ja tie ir jauni no noliktavām, no konservācijas. Man tas liecina par vadības attieksmi pret saviem “operatoriem”, par viņu “vienreizējo'” pielietojamību nevis savas unikalitātes dēļ, bet izmantošanas reižu skaita ziņā. Vēl viens faktors  2PK stobru izmantošanai- tos nav žēl “padirst” vai pamest. Un grūti piesiet Vāgnera “ļaužu” klātbūtni tādās vai citās operācijās, jo netiek atrasti pamesti/atņemti “Utjosi”, “Pečeņegi” vai/un “Vintorezi”. Bet ja godīgi, domāju, ka viņi izvēlējās izsniegt 2PK stobrus no pašu noliktavām tāpēc, ka tie stobri (PSRS/RU ražotie) ir atrodami visā pasaulē, plus tos izsniegt ir daudz ātrāks process nekā moc1ities   ar trešajās valstīs ražotu “kalašu” un cita bruņojuma iegādi, piegādi caur ceturto valsti, izsniegšanu utt. turklāt- jo garāks un sarežģitāks proces, jo lielāka iespeja “izgaismoties”, kas nu viņiem nu nekādi nav pieļaujams. Bet tas ir tikai mans viedoklis – pieņēmums balsoties uz to, kā tādas lietas tiek darītas (savas piederības/klātbūtnes noliegšana).

Bagāts dara, kā grib, nabags kā var: uzskatu, ka 2PK stobrus varētu izsniegt aizmugures/partizānu vienībām, bet ja frontes vienībām stobru nepietiek, es izsniegtu tos arī tām, paralēli palaižot to apgreida procesu: Picatinny sliežu, optikas montāža utt.

Mums jau arī nav specializēto snaiperstobru ZS vienībās – arī “daram , kā un ko varam”:  liekam iespējami labāku optiku uz G3 un M14, bet normālas atkārtotas darbības (ar roku pārlādējamas) snaiperšautenes neesmu redzējis izplatītas batiņos. Jaunas maksātu baisu naudu (nu, ne visas) , be neviens atkal neliedz iegādāties 700-tos Remingtonus, Mauzerus un Mosinus un apgreidot tos- galvenais, ka tam nepieciešamās detaļas ir iespējams iegādāties vairumā., it sevišķi no mūsu lielākajiem draugiem un partneriem iekš ASV.

Ja man komandieris nevar pateikt, kad tiks iegādāti batiņiem mūsdienīgas snaiperšautenes, es meklēšu citas iespējas: pieslēgšu savus medniekus, meklēšu iespējas apgreidot tos stobrus līdz snaiperšautenei kaut vai “diētiskā” versijā ar sev pieejamiem resursiem.

Tieši tas pats stāsts, kas ar nakts redzamības/termālās novērošanas ierīcēm un tēmekļiem- kamēr nav kvēli apsolītie military- grade devaisi, es būšu priecīgs par civilajām kvalitatīvajām versijām, jo – labāk zīle rokā nekā čiekurs d…

Advertisements

7 responses to “Zīle rokā

  1. Gvardes Leitnants

    Nu, kopīgu darbu mēs te gandrīz visi darām: paldies “Zāģerim” un un “Kekam” par tēmas pacelšanu un musināšanu uz tās attīstīšanu, un pašām VB par papildus noderīga materiāla došanu (es par saiti par KO44), kur arī sev smēlos vajadzīgu infu. Lielākais pluss no šīm diskusijām, manuprāt, ir ne tikai un ne tik daudz apmaiņa ar to aktiski- tehnisko informāciju ( kas, protams, ir nepieciešams) bet argumentu izkristalizēšana par labu vain par sliktu kādai parādībai/ procesam, attīrot šos argumentus no lirikas un “sviesta”. Savukārt attīrītus argumentus nav kauns likt priekšā Viedajiem Stratēģiem atbalstot vai atspēkot tādu vai citādu lietu ( piemēram, “kaujā” par kvalitatīvu civilo NV devaisu tiesībām uz dzīvi apakšvienībäs, līdz tās būs adekvāti piesātinātas ar daudzinātajām un iepirkumu relīzēs apdziedātajām, bet pagaidām neaptaustām military- grade ierīcēm). Cita lieta, ka izsvērtus argumentus, kuriem nav ko likt pretī, Priesteri ir iemācījušies filigrāni ignorēt.

  2. Paldies labs apskats sanaca

  3. Paldies, bija interesanti palasīt. Par savu argumentu ka 7.62X54R patrona ir pieejamāka un lētāka biju domājis attiecībā uz šauteņu patronām, kaut vai to pašu 7.92X57mm, lai varētu trennēties šaušanai tālākās distancēs. Manuprāt subjektīvi skatoties- trenniņšaušanai 100m distancēs manuprāt 7.62X39mm kalibra patronas ir vairāk kā adekvātas. Par atkārtotas darbības šautenēm- manuprāt raksturo teiciens- ka katrs šāviens ir kā pirmais, jo pēc tam seko manuāla pārlādēšana.

    • Bet, no uzticamības viedokļa atkārtotas darbības princips(ja saprotu pareizi, tad šis ir tas, kur pēc šāviena pārlādē ar roku) tomēr būtu labāks par pusautomātu, ne?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s