Par Latgali! (2.turpinājums)

No ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājuma

(Izdevējs: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. 2016.gads)

Latgales atbrīvošana (1920.gada janvāris – maijs)

1.turpinājums šeit

[..] Par palīdzības sniegšanu Polija neuzstādīja nekādus noteikumus un neprasīja nekādu kompensāciju. Zināms, ka tomēr valsts dzīvē, vēl vairāk nekā atsevišķu personu dzīvē, neviens nedara lielu darbu otram par labu, ja pats no tā ko neiegūtu. Aiz vienkāršām simpātijām vien – latviešu skaistu acu dēļ – Polijas valdība taču nekādā ziņā neziedotu savas tautas dēlu dzīvības.

Bija jāmeklē arī citi iemesli; tādi iemesli bija – un ļoti svarīgi iemesli. Vispirms, Padomju Krievija bija kopīgs ienaidnieks; Polija ar šo ienaidnieku vēl nedomāja iesākt miera sarunas. Otrkārt, Polijai tanī laikā nebija neviena draudzīga kaimiņa. Šie abi bija pagaidu iemesli, kuri nākotnē varēja vislielākā mērā mainīties un, kā mēs tagad redzam, tad ir arī pilnīgi pārmainījušies. Bet bija un paliek līdz šim laikam vēl viens ļoti svarīgs jautājums. Polijai ir tikai viena Dancigas osta; koridora abās pusēs atrodas ļoti naidīgā pret Poliju Vācijas teritorija. Viena osta Polijai ir maz, ņemot vērā viņas lielo tirdzniecību. Kara gadījumā šī osta var viegli tikt atgriezta, īpaši no savas stiprākās sabiedrotās – Francijas. Latvijai pieder daudz labu ostu. Polijai būtu ļoti izdevīgi, ja Latvija būtu ar viņu draudzīga, un noteikti draudzīga, un ja Polijai tieši būtu robeža ar Latviju.

Tad Polija vienmēr varētu vest tirdzniecību caur Latvijas ostām, un kara gadījumā, ja Polija tiktu atgriezta no Dancigas, tad tomēr viņa varētu uzturēt satiksmi ar Franciju caur Latvijas ostām. Tas bija galvenais iemesls, kādēļ Polija gribēja labprāt palīdzēt Latvijai, lai ar to iegūtu pilnīgu Latvijas draudzību, kopīgu robežu ar Latviju un tiešu dzelzceļa satiksmi.

Poļi jau oktobra mēnesī izteicās par to, ka viņi labprāt palīdzētu mums Latgali ieņemt; kad mēs viņiem teicām, lai palīdz pa priekšu izdzīt Bermontu, tad poļi atbildēja, ka neesot iespējams kopīgas robežas trūkuma dēļ. Šāda atbilde bija gan izvairīšanās un bija arī viens no galvenajiem neuzticības iemesliem pret Poliju. Novembra mēneša beigās, kad karš pret Bermontu bija jau izšķirts, lai gan ne nobeigts, Rīgā ieradās Polijas diplomātiskie priekšstāvji ceļā no Somijas; tagad viņi pacēla noteiktā formā jautājumu par kopdarbību karā pret Krieviju un palīdzību mums Latgales atbrīvošanā. Polijas priekšstāvis Vasiļevska kungs ar firstu Radzivilu uzstādīja jau pilnīgi noteikti laiku, vietu, karaspēka daudzumu un citus noteikumus. Mūsu valdība nepieņēma nekādu lēmumu: valdības stāvoklis bija grūts – neatzīta valsts, un grūti bija ticēt arī Polijas sirsnībai – domāja, ka aiz poļu palīdzības slēpjas kas ļoti slikts Latvijai. No militārās puses arī bija diezgan grūti sarunāties ar poļiem, jo Bermonta karš bija gan izšķirts, bet vēl nebija iespējams noteikt, uz kādu laiku cik daudz karaspēka varēs pārvest uz Latgales fronti. Polijas priekšstāvji pastāvēja uz to, ka uzbrukumam Padomju Krievijai jāiesākas ne vēlāk kā decembra vidū: to mēs varējām izdarīt tikai ar to karaspēku, kas atradās Latgales frontē; pārvest no Kurzemes tik ātrā laikā nebija iespējams, nebija iespējams arī noteikt termiņu, kad mēs varētu sagrupēt lielākus spēkus Austrumu frontē.

Sarunas palika neizšķirtas, un poļi aizbrauca uz Somiju, bet ar to norunu, ka, ja kopdarbība būs, tad viņai jāiesākas ļoti ātri.

Latviju pārvaldīja tā sauktā Pagaidu valdība. Iekšējās dzīves nostirpināšanu varēja izvest pilnā mērā tikai pastāvīga likumīga valdība. Tādu valdību varēja nodibināt tikai visas tautas priekšstāvji. Lai visa tauta varētu savus priekšstāvjus izvēlēt, tad vajadzēja visu tautu apvienot, atsvabinot no Krievijas jūga Latgali. Tātad no Latgales atbrīvošanas atkarājās Satversmes Sapulces sasaukšana. Tātad arī šinī ziņā bija ļoti vajadzīgs, cik vien iespējams ātrāk iesākt un izvest Latgales atbrīvošanu.

Kas attiecas uz Sabiedroto izturēšanos pret Latviju, tad jāteic, ka pēc Bermonta izdzīšanas Sabiedroto attiecības pret Latviju palika daudz aukstākas. Bermonts, apdraudēdams Latviju, zināmā mērā apdraudēja arī Versaļas miera līguma izpildīšanu: karojot pret Bermontu, lai atbrīvotu Latviju, mēs tanī pašā laikā karojām arī Sabiedroto interesēs, tādēļ mēs arī baudījām vissiltākās Sabiedroto simpātijas. Karojot ar Padomju Krieviju dēļ Latgales pievienošanas pie Latvijas, mēs aizskārām Krievijas jautājumu, par kura izšķiršanu Sabiedrotie vēl nebija vienojušies savā starpā. Pēc visu krievu balto armiju neizdevībām Sabiedroto politikā sāka ieviesties jauns ieskats. Līdz tam Sabiedrotie stāvēja noteikti uz tā redzes stāvokļa, ka Krievijas padomju valdība nav atzīstama par likumīgu un tādēļ jāatbalsta katrs, kas cenšas šo valdību gāzt. Deņikina, Kolčaka un Judeņiča mēģinājumi gāzt padomju valdību bija beigušies ar neveiksmēm un nepatikšanām. Tagad Sabiedrotie (pirmā kārtā Anglija) nāca pie slēdziena, ka jāatmet domas par padomju valdības gāšanu ar apbruņotu spēku no ārienes. Ja Sabiedrotie bija nākuši pie tāda slēdziena, tad varēja gaidīt, ka pēc kāda laika Sabiedrotie atzīs padomju valdību un stāsies ar to sakaros. Ja tas būtu noticis, tad, zināms, Sabiedrotie vairs nevarētu pabalstīt Latviju karā pret Padomju

Krieviju. Tādēļ mums visādā ziņā nācās izvest Latgales atbrīvošanu ātrāk, kamēr Sabiedroto simpātijas nav vēl palikušas pavisam aukstas pret mums, jau nerunājot par to laikmetu, kad Sabiedrotie būtu iesākuši vest sarunas ar padomju valdību.

Vispār ņemot, politiskais stāvoklis decembra beigās un janvāra sākumā bija mums ļoti labvēlīgs, bet bija pazīmes, ka nākotnē tas var palikt mazāk labvēlīgs. Tātad kā ārējās, tā iekšējās politikas stāvoklis prasīja, lai Latgales atsvabināšanu iesāktu un izvestu bez kavēšanās – cik vien iespējams ātrāk.

Militārie apstākļi

Latvijas armija sastāvēja no 4 divīzijām, atsevišķā Latgales partizānu pulka, landesvēra, atsevišķā studentu bataljona un dažām nelielām tehniskām daļām. Uz Padomju Krievijas frontes atradās I Kurzemes divīzija, Latgales partizānu pulks un landesvērs. Visi pārējie spēki novembra beigās un decembra sākumā turpināja Bermonta karaspēka vajāšanu – Kurzemes iztīrīšanu un nodrošināšanu. Lai droši varētu iesākt darbību pret Padomju Krieviju, tad pa priekšu bija jānoved kara darbība pret Bermontu tik tālu, ka to varētu uzskatīt par pilnīgi nobeigtu: ir ļoti riskanti iesākt jaunu operāciju, kad vecā vēl nav pilnīgi pabeigta. Bet šinī laikā kā politiskie, tā militārie apstākļi prasīja ātru darbības iesākšanu: tikai ātrums apsolīja sekmes, kamēr Padomju Krievija nebūs paspējusi pārvest karaspēku no Kolčaka un Deņikina frontēm uz mūsu fronti. Katra nokavēta diena pamazināja mūsu izredzes uz sekmēm.

Jau oktobra mēnesī apstākļi ļoti skaidri norādīja, ka Latvijas armijai ir vislielākā mērā jāsteidzas ar Latgales atbrīvošanu. Latgali bija vajadzīgs iekarot pa to laiku, kamēr Padomju Krievijas armija aizņemta no citiem ienaidniekiem, kamēr tā nav noorganizējusies, nav nostiprinājusies iekšķīgi, nav vēl labi apmācīta un apbruņota. Zināms, ka vāju armiju, kāda tanī laikā bija Padomju Krievijas armija, ātrā laikā par stipru padarīt nav iespējams, uzlabošanās notiek tikai pakāpeniski, tādēļ šinī ziņā tik liela steidzamība nebija no svara. Toties no ārkārtīgi liela svara bija tas apstāklis, ka Padomju Krievijas karaspēks sāka atsvabināties no citām frontēm. Vispirmā kārtā bija jārēķinās ar tiem Padomju Krievijas spēkiem, kuri atsvabinājās no Igaunijas frontes ar pamiera slēgšanu ar Igauniju. Šie spēki bija gan ļoti lielā mērā cietuši, un bez atpūtas un papildināšanas tie vairs kaujas spējīgi nebija. Šis bija tas iemesls, kādēļ Padomju Krievija piekrita tam noteikumam, ka pa pamiera laiku uz Igaunijas frontes stāvošais karaspēks nevar tikt pārvietots, vai pārgrupēts: šim karaspēkam tā kā tā bija nepieciešama atpūta. Taisni tādā pat stāvoklī atradās tie Padomju Krievijas spēki, kuri bija atsvabinājušies no Kolčaka un Deņikina frontēm. Mums bija vajadzīgs izvest Latgales atbrīvošanu pa to laiku, kamēr šie Padomju Krievijas spēki vēl nav savesti kārtībā. Šis bija viens no iemesliem, kādēļ uzbrukums Bermontam bija jāiesāk bez atlikšanas, negaidot ne artilērijas, ne ložmetēju, ne citu kara materiālu pienākšanu. Militārie apstākļi prasīja vislielāko steidzamību. Katra nokavēta diena solīja mums lielus zaudējumus, ja ne pilnīgu neizdevību.

Kara vešanas apstākļi Padomju Krievijas frontē bija pavisam citi nekā Bermonta frontē. Bermonta armijai bija aizsprostota aizmugure; palīga spēki un kara materiāls viņam varēja gan pienākt, bet ļoti ierobežotos apmēros. Turpretim Padomju Krievijai visplašākā aizmugure un neierobežota palīga spēku un kara materiālu pienākšana; vienīgais ierobežojums šinī ziņā bija ļoti sliktais transporta līdzekļu stāvoklis – tātad ierobežojums ne daudzuma, bet tikai laika ziņā. Bermonta armijā kareivji un mazākie priekšnieki bija ļoti labi, bet bija ļoti vāja un bieži vien nullei līdzīga centrālā vadīšana. Bermonta armijai bija flangi un aizmugure viegli apdraudami; Padomju Krievijas armijai mēs pavisam nevarējām apdraudēt flangus, jau nemaz nerunājot par aizmuguri. Vietējie iedzīvotāji Padomju Krievijas frontē bija arī gatavi pabalstīt mūsu karaspēku, bet ne tik droši, kā to darīja Kurzemes iedzīvotāji karā pret Bermonta karaspēku. Kara teātris bija daudz mazāk pazīstams mūsu karaspēkam nekā tas apgabals, kurā nācās darboties pret Bermonta karaspēku.

Kara teātris – Latgale. Latgale atdalīta no Latvijas ar purvainu mežainu joslu, kura sākas pie Dubnas upes ietekas Daugavā un velkas uz ziemeļaustrumiem gar Lubānes ezeru, tālāk uz Marienhauzenu un Kudepas upes augšgalu. Šī purvu josla bija viegli caurejama tikai pa nedaudziem ļoti sliktiem ceļiem. Aiz šīs purvu joslas atrodas Latgale. Latgales ziemeļpuse arī purvaina un mežaina, kamēr dienvidpuse kalnaina un ļoti bagāta ezeriem. Robežu joslā starp Latgali un Krieviju tek vairākas paralēlas upes, starp kurām atkal daudz purvainu apgabalu. Visā rajonā, sākot no mūsu tā laika frontes un līdz tagadējai Krievijas robežai, ceļi bija ārkārtīgi sliktā stāvoklī. Kamēr ziema – purvi un vispār zeme aizsalusi, tikmēr bija iespējams izdarīt karaspēka kustības un kara materiālu pārvadāšanu pa katru ceļu, bet bija jāparedz, ka, pavasarim sākoties, kara darbība plašākos apmēros še ir pavisam neiespējama. Bet arī ziemas kara darbība še bija saistīta ar liekām grūtībām. Lauku mājās, sādžās un miestiņos dzīvojamās ēkas ļoti maziņas, pie kam vēl pa daļai nopostītas no sarkanarmiešiem, ļoti netīras un nabadzīgas, kādēļ aukstā ziemas laikā ļoti grūti novietot karaspēka daļas zem pajumta siltumā. Uz uzturu no vietējiem līdzekļiem pavisam nebija ko cerēt, jo sarkanarmieši jau bija atņēmuši vietējiem iedzīvotājiem visu, ko tik bija iespējams atņemt. Ņemot vērā to, ka. pavasarim sākoties, Latgales ceļi taps necaurejami, operācija bija jāved tā, ka līdz sniega kušanai visa Latgale būtu ieņemta no mūsu karaspēka, tad tie paši necaurejamie ceļi neļautu arī krieviem vest stiprus pretuzbrukumus, vismazākais, līdz maija mēneša beigām.

1919. gada decembra mēneša sākumā mūsu bruņotie spēki bija sadalīti divās frontēs:

a) Austrumu frontē pret Padomju Krieviju atradās I Kurzemes divīzija, landesvērs un Latgales partizānu pulks. Visi šie spēki bija padoti Kurzemes divīzijas komandierim, kurš skaitījās par Austrumu frontes komandieri.

b) Bermonta frontē – II Vidzemes divīzija, III Latgales divīzija, IV Zemgales divīzija (atradās formēšanās stadijā), Studentu bataljons. Bermonta frontē nebija frontes komandiera un divīzijas bija padotas tieši virspavēlniekam. Bez tam Rīgā atradās dažādas tehniskas un speciālas karaspēka daļas, kuras pēc vajadzības varēja tikt nosūtītas uz vienu vai otru fronti un frontē padotas divīziju komandierim. Pie šādām kaujas daļām var tikt pieskaitīti: bruņotie vilcieni, bruņotie automobiļi,idotāju nodaļas un inženieru daļas.

Ir ļoti grūti noteikt mūsu tā laika armijas kaujas spēka lielumu. Armija nebija vēl kārtīgi noorganizēta: nebija katras karaspēka daļas dažādu pienākumu izpildīšanai nozīmētas personas, nebija noorganizēta aizmugure un vezumi, tādēļ dažādu saimniecību un citu nekaujas uzdevumu izpildīšanai tika komandēti ierindas kareivji; ar to ierindās – tas ir, kaujas spēkos – skaitījās viens daudzums kareivju, bet faktiski ierindās bija daudz mazāk; tāpat ložmetēju un lielgabalu skaits uzdots tika gan, bet faktiskais skaits bija pavisam cits; bieži vien karaspēka daļas neuzdeva īsto ložmetēju skaitu, bieži vien lielgabali bojājās. Droši varēja rēķināt, ka katrā kājnieku pulkā ir 1500 štiku un 30–40 ložmetēju, un, visās armijas artilērijas daļas kopā ņemot, 60 lielgabalu, no kuriem var šaut.

Uz uztura 30. decembrī Latvijas armijā skaitījās 69232 karavīri un 2179 uz brīva līguma dienošu personu.

Uz operācijas sākuma laiku bija cerams palielināt kaujas spēkus: nelielā apmērā štiku skaitu, bet diezgan lielos apmēros lielgabalu un ložmetēju skaitu, savedot kārtībā sabojātos un dabūjot arī dažus jaunus.

Arī 20 tūkstošu štiku ar 300 ložmetējiem un 60 lielgabaliem būtu prāvs un pilnīgi pietiekošs spēku lielums, lai iesāktu Latgales atbrīvošanu, ja būtu bijis iespējams visus šos spēkus uz reizi decembra beigās vai janvāra sākumā laist uzbrukumā. Par nelaimi, bija iespējams tikai vienu daļu no šiem spēkiem izlietot uz Austrumu frontes janvāra sākumā: ne visas mūsu karaspēka daļas bija spējīgas iesākt uzbrukumu Latgalē, un, ja viņas visas arī būtu spējīgas vest uzbrukumu pret sarkano armiju, tad mums nebija iespējas ātri pārvest mūsu karaspēku no Kurzemes uz Latgali; pirmkārt, mūsu dzelzceļiem bija ļoti maza pārvadāšanas spēja, un, otrkārt, Lejaskurzemes robežas vēl nebija pilnīgi nodrošinātas, un tādēļ arī Liepāja nevarēja tikt pilnīgi atstāta bez karaspēka.

Zemgales divīzija vēl atradās tikai formēšanas stadijā, tā vēl gaidīja franču apsolītās šautenes, ložmetējus un lielgabalus (mēs cerējām, ka šie ieroči būs dāvana, bet izrādījās, ka par visu bija dārgi jāsamaksā). Vidzemes divīzijā tikai 4. Valmieras pulks bija pilnīgi kaujas un kustības spējīgs, kamēr diviem pārējiem pulkiem bija ļoti maza kaujas spēja (bija vajadzīgs tos saorganizēt un apmācīt) un vēl mazāka kustības spēja, jo tiem trūka zirgu pat visnepieciešamākiem vezumiem. Latgales divīzijas pulki bija labāk saorganizēti un arī pietiekoši kustības spējīgi, bet arī tiem bija nepieciešami vajadzīgs dot vismaz kādas dienas iespēju atrasties pilnīgi mierīgā stāvoklī kopā ar pulkiem, lai tie varētu savest sevi kārtībā. Pa ilgo kara laiku visiem pulkiem bija ļoti noplīsuši zābaki un apģērbs: bija liels zābaku un siltu apģērbu trūkums. Diezgan prāvs skaits kareivju nevarēja būt ieskaitīti kaujas spējīgos vienīgi apavu trūkuma dēļ.

Par Padomju Krievijas spēkiem uz rietumu frontes mums bija pietiekoši labas ziņas. Štāba izlūkošanas nodaļa kapteiņa Rozenšteina vadībā bija ievākusi pat visos sīkumos pilnīgas ziņas par tiem Padomju Krievijas spēkiem, kuri atradās pretim mūsu karaspēkam.

Pretim mūsu karaspēkam stāvēja Padomju Krievijas 15. armija: viņa ieņēma fronti no Pleskavas līdz Polockai, tātad ar lielāko daļu pret mūsu armiju un ar kreiso flangu pret Polijas un Lietavas armijām. Pa labi no 15. armijas bija 7. armija – uz Igaunijas frontes un pa kreisi – 16. armija uz Polijas frontes. Padomju Krievijas 15. armija 1919. gada decembra beigās sastāvēja no: 2., 19. un 10. divīzijām, 6. divīzijas daļām, 21. divīzijas III brigādes, Petrogradas brigādes, 3. divīzijas II brigādes, 1. divīzijas III brigādes, 53. un 4. divīzijām. Pēc miera noslēgšanas ar Igauniju 15. armijas labais flangs, kurš atradās pret Igaunijas robežu, tika padots 7. armijai, un tā 15. armijas labais flangs atradās taisni pret mūsu armijas kreiso flangu.

Kopā: 6620 štiku, 370 zobenu, 239 ložmetēju, 4 mašīnflintes, 3-collīgu lauka lielgabalu – 51, 48-līniju haubices – 5, 6-collīgas haubices – 4. Bez tam 4 bruņotie vilcieni.

Padomju Krievijas divīzijas pēc štatiem bija ļoti lielas. (Divīzijas korpusos netika savestas, bet tieši padotas armijas komandierim.) Divīzijā ietilpa 3 brigādes un viens vai divi kavalērijas pulki, artilērijas brigāde, sastāvoša no 3 lauka 3-collīgiem divizioniem, katrs pa 3 baterijām, haubiču diviziona no 2 baterijām un smagā diviziona no 2 baterijām, inženieru bataljons, sakaru bataljons, aviācijas nodaļa, gaisa kuģniecības nodaļa un dažādas aizmugures daļas. Viss tas bija štatos un uz papīra, faktiski divīzijās bija augšminētais sastāvs un aizmugurē dažas sapieru daļas un plašas aizmugures iestādes; zināms, visām daļām bija daļas štābi un komisāri, bet ne kareivju, ne materiālās daļas nebija.

Tātad Padomju Krievijas spēki attiecībā uz kājniekiem bija mazāki, bet attiecībā uz artilēriju daudz lielāki par tiem mūsu spēkiem, kuri atradās uz frontes. Padomju Krievijai bija iespēja diezgan ātrā laikā palielināt savus spēkus no tuvās aizmugures un no flangiem, jo ziemeļflangā – uz Igaunijas frontes – karš gāja uz beigām un dienvidflangā – pret poļiem – atradās diezgan lieli spēki, kurus varētu ļoti ātri pārsviest pret mums, ja par mūsu iebrukuma laiku poļu karaspēks stāvētu mierīgi uz vietas. Bez tam, ja poļi nepalīdzētu mums tieši, bet pārietu uzbrukumā kaut kur Daugavas kreisā krasta rajonā, tad tomēr mums būtu jācīnās ar visiem tiem Padomju Krievijas spēkiem, kuri atradās pret Polijas kreiso flangu.

Latgalē vēl atradās 15. armijas kreisais flangs, kurš ieņēma fronti gar Daugavas labo krastu no Daugavpils līdz Polockai, iepretim poļu karaspēkam, kurš ieņēma Daugavas kreiso krastu. Padomju Krievijas spēki Latgalē pretim Polijas kreisajam flangam sastāvēja no 53. divīzijas, 4. divīzijas I un III brigādes un vēl dažām daļām. Kopsummā šie spēki nebija mazāki par tiem, kuri atradās pret Latvijas karaspēku, ieskaitot arī Lietavas īso fronti. Tātad, ja Latvijas armija viena pati vestu uzbrukumu, tad no paša sākuma viņai būtu jācīnās pret divreiz tik lieliem ienaidnieka spēkiem, kādus viņa sastapa pie Latgales atbrīvošanas.

Padomju Krievijas rietumfronti komandēja Gitis; frontes štāba priekšnieks bija Petjins – vecāks krievu ģenerālštāba virsnieks, beidzis akadēmiju 1907. gadā, spējīgs, enerģisks un darbīgs; miera laikā dienēja Varšavas kara apgabala štābā, kara laikā sekmīgi izpildīja dažādas dienesta vietu darīšanas.

15. armiju komandēja Korks, viņa štāba priekšnieks bija Kuks; abi beiguši akadēmiju 1914. gadā un kara laikā pārvesti ģenerālštābā, abi pēc tautības igauņi. Kad es 1915. gada rudenī ieņēmu 8. Sibīrijas divīzijas štāba priekšnieka vietu, tad Korks bija šinī štābā par ģenerālštāba adjutantu. Ir jāatzīmē, ka Korks bija ļoti darbīgs, enerģisks, ļoti akurāts un disciplīnēts; par viņa spējām nevaru spriest, jo tanī laikā bija mierīga stāvēšana uz pozīcijām. Padomju Krievijā Korks tiek skaitīts par vienu no visspējīgākiem un enerģiskākiem armiju komandieriem. 15. armijas komisārs bija latvietis – Ozols. 15. armijas daļās bija ļoti daudz komisāru latviešu, bija zināmi šādi vārdi: Ošlejs, Džīgurs, Niedra, Bračka, Puriņš, Zvaigzne, Puķe, Bisenieks, Kļaviņš, Lācis, Zelma Laicen, Berta Grava, Berta Klaper un daudz citu. [..]:

Turpmāk vēl

Advertisements

3 responses to “Par Latgali! (2.turpinājums)

  1. Paldies par šiem rakstiem!

  2. Paldies!

    Bija interesanti palasīt gan pirmo, gan otro daļu 😉 ar nepacietību gaidu nākamo daļu 😉

  3. Gvardes Leitnants

    Tiešām paldies par šiem rakstiem. Arī gaidīšu turpinājumus.

    Nu ļoti jau daudz uzkrītošu paralēļu tajos ar situāciju šodien….

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.