Par Latgali! (1.turpinājums)

No ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājuma

(Izdevējs: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. 2016.gads)

1.turpinājums. Sākums šeit

[..] Latgales atbrīvošana

Priekšvārds

Iesākdams aprakstīt Latvijas atbrīvošanas karu – īsti Latvijas atbrīvošanu, es nebūt nedomāju dot lasītājiem pilnīgu un izsmeļošu šā kara aprakstu. Manā rīcībā nebija ne tik daudz materiālu, nedz laika, lai sastādītu tādu izsmeļošu aprakstu. Kad es tomēr uzņēmos sastādīt šo aprakstu, tad uz to mani pamudināja sekojoši iemesli. Ir pagājuši jau divi gadi no šī kara sākuma, un līdz šim nav iznācis šī kara apraksts. Mūsu armija un tauta taču grib zināt, kā ir notikusi Latvijas atbrīvošana. Kad karu apraksta tikai pēc dokumentiem, tad daudz kas iet pazušanā, jo ne katrs gadījums ir pierakstīts, ne katrs dokuments uzglabāts. Daudz ko kara laikā izdara uz personīgu sarunu pamata; jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk tiek aizmirstas šīs personīgās sarunas. Nekādos dokumentos un oficiālos ziņojumos nevar atrast to, ko ir domājuši un sajutuši kara vedēji. Tā kā es toreiz biju par faktisko kara operāciju vadītāju, tad savā aprakstā centos stādīt priekšā šo karu tādā veidā, kā notikumi toreiz bija domāti un sajusti, kā viņi toreiz man stādījās priekšā. Aprakstu es sastādīju uz to nedaudzo dokumentu pamata, kuri bija manā rīcībā, un pēc savām atmiņām. Es nepretendēju uz absolūtu pareizību, bet domāju, ka vēlākam Latvijas kara vēsturniekam mans apraksts būs ļoti noderīgs materiāls. Līdz tāda izsmeļoša kara apraksta iznākšanai mans apraksts dos īsu ainu par to, kā ir notikusi Latgales atbrīvošana.

Savā aprakstā es lietoju tos vietējo apdzīvoto punktu, upju un ezeru nosaukumus, kādi tika lietoti kara laikā un kādi atradās uz mūsu tā laika kartēm. Šie paši nosaukumi ir arī visos mūsu oficiālajos dokumentos. Ja es būtu lietojis tagadējos pārdēvētos latviskos nosaukumus, tad caur to varētu celties pārpratumi, salīdzinot ar tā laika dokumentiem.

Daži no mūsu tā laika kara un valsts darbiniekiem būs neapmierināti par manu aprakstu un varbūt daži pat jutīsies aizskarti: bet visiem taču nekad neviens apraksts nebūs pa prātam. Es rakstīju tā, kā es domāju toreiz un domāju tagad.

P. Radziņš

Rīgā novembrī 1922. gadā

Ievads

1919. gada novembra mēnesī jaunā Latvijas nacionālā armija sakāva Bermonta karaspēku un izdzina to no Latvijas teritorijas. Ar to Latvijas atbrīvošana vēl nebija pabeigta: bija vēl otrs ienaidnieks – Padomju Krievija, zem kuras sarkanā terora atradās Latvijas trešā sastāvdaļa – Latgale. Latgales iedzīvotāji lūdza un ar nepacietību gaidīja, lai viņus ātrāk atsvabinātu no komunistu paradīzes. Kamēr notika kaujas ar Bermonta karaspēku, tikmēr, cik vien iespējams, visi spēki tika pievilkti uz šo fronti: uz Padomju Krievijas frontes atradās ļoti maz karaspēka – tikai tik daudz, lai būtu iespējams pagaidām noturēt šo fronti. Tādēļ uz Padomju Krievijas frontes novembra mēnesī izdarīja tikai izlūku gājienus; tur notika nelielas sadursmes.

Politiskie apstākļi

1919. gada otrā pusgadā Padomju Krievija visu savu vērību bija piegriezusi tiem ienaidniekiem, kuri centās gāzt padomju valdību, proti: Kolčakam, Deņikinam un Judeņičam. Pret šiem ienaidniekiem arī izlietoja Padomju Krievijas galvenos spēkus. Kad norisinājās kaujas ar Bermontu, tad Padomju Krievija jau bija sakāvusi Kolčaka armiju. Novembra mēnesī arī Deņikins bija jau stipri sakauts un Padomju Krievijas karaspēks to vajāja. Tanī laikā, kad mūsu armija iesāka izšķirošu kauju ar Bermontu, Judeņiča armija no sākuma guva lielas sekmes un jau bija tuvu Pēterburgai bet tad ļoti ātri tika sakauta un sabruka. Bija Latvijas laime, ka Deņikins netika kādus mēnešus agrāk sakauts; bija Latvijas laime, ka Judeņičs tuvojās Pēterburgai taisni tanī laikā, kad Latvijas armija veda izšķirošu kauju ar Bermonta karaspēku: Kolčaks un Deņikins bija pievilkuši pret sevi galvenos Padomju Krievijas spēkus, bet Judeņičs pievilka visus tos spēkus, kuri atradās Latvijas robežas tuvumā. Polija, Somija un Igaunija atradās kara stāvoklī ar Padomju Krieviju un atvilka lielu daļu no pēdējās karaspēka. Bet līdz tam Padomju Krievija nepiegrieza tik daudz vērības Polijai, Somijai, Igaunijai un Latvijai, jo šīs valstis neapdraudēja padomju valdības eksistenci kā Kolčaks, Deņikins un Judeņičs, bet centās tikai atsvabināt savas teritorijas daļas no Padomju Krievijas jūga. Tādēļ Padomju Krievijas valdība bija nolēmusi vispirms iznīcināt savus galvenos ienaidniekus un pēc tam izrēķināties ar jaunajām valstīm. Padomju Krievija nebūt nedomāja atsacīties no bijušās Krievijas teritorijas kādas daļas un it īpaši no Baltijas jūras piekrastes. Cik lielu vērību Padomju Krievija piegrieza Baltijas jūras piekrastei, ir redzams no tā, ka tā uzturēja lielu karaspēku uz Somijas, Igaunijas un Latvijas frontes pat tādos kritiskos brīžos, kad Kolčaks apdraudēja Maskavu no austrumiem, Deņikins no dienvidiem un Judeņičs apdraudēja Pēterburgu, atrazdamies no tās tikai 40 verstis.

Padomju Krievija, sakāvusi Judeņiča armiju un vajādama to, iesāka uzbrukumu Igaunijai ar visiem tiem spēkiem, kuri bija pret Judeņiču. Igauņu armija cīnījās varonīgi, viņa atsita sarkanās armijas niknos uzbrukumus, bet igauņi cieta arī zaudējumus, igauņu spēki varēja izsīkt, kamēr Padomju Krievijai bija iespēja pievilkt vienmēr jaunus un jaunus spēkus, kuri atsvabinājās no Deņikina un Kolčaka frontēm. Latvija nebija spējīga sniegt Igaunijai nekādu palīdzību, jo Bermonta armija vēl nebija galīgi izdzīta, un kad decembra mēnesī Bermonta armiju galīgi izdzina arī no Lietavas, tad vajadzēja laiku, lai pārvestu mūsu karaspēku no Lietavas robežas uz Padomju Krievijas fronti. Šie apstākļi bija labi zināmi igauņu virspavēlniekam. Tādēļ pēc grūtām kaujām igauņu valdība pieņēma Padomju Krievijas priekšlikumu iesākt pamiera sarunas. Bija gaidāms, ka sarunas novedīs līdz pamieram un tad arī līdz mieram starp Padomju Krieviju un Igauniju. Tās bija nepatīkamas ziņas: Padomju Krievija, beigusi karu ar Judeņiču un Igauniju, varēs izlietot visus savus spēkus pret Latviju. Igauņi nav vainojami par agra miera slēgšanu: viņu stāvoklis bija grūts; visi tie Padomju Krievijas spēki, kuri bija vērsti pret Judeņiču, tagad bruka virsū igauņiem. Igauņu karaspēks ilgu laiku aizsargāja vienu daļu no Latvijas frontes (ap 10 verstis garu) un tikai tad, kad igauņiem pašiem sāka grūti iet, viņu virspavēlnieks ģenerālis Laidoners pieprasīja, vai latvieši nevarētu nomainīt igauņu karaspēku no šā sektora; tas arī tika izdarīts. Starp Igauniju un Padomju Krieviju pamiers iesākās 3. janvārī, tas ir, taisni tad, kad no mūsu puses iesākās Latgales atbrīvošanas operācija. Mums par labu igauņi bija sava pamiera līgumā ieveduši noteikumu, ka pa pamiera laiku ne igauņi, ne Padomju Krievija nedrīkst izdarīt nekādas karaspēka pārgrupēšanas. Tātad tas Padomju Krievijas karaspēks, kurš pamiera sākumā bija uz Igaunijas frontes, nevarēja tikt pārvests pret mums. Tas darīja zināmu iespaidu uz mūsu operācijām, bet ne visai lielu, jo Padomju Krievijas frontes komandieris bija iespējis jau pa sarunu laiku, īsi priekš pamiera spēkā stāšanās, pārvest daļu karaspēka no igauņu frontes uz Latgali.

Kad mūsu ziemeļu kaimiņš – Igaunija – izgāja no karotāju rindas karā pret Padomju Krieviju, tad mums vēl atlika kaimiņi dienvidos: tiešais kaimiņš Lietava un tanī laikā netiešais kaimiņš –Polija.

Attiecības ar Lietavu bija labas un sevišķa tuvināšanās notika pa to laiku, kad Bermonta armiju dzina no Lietavas. Bet šīs attiecības nebija formāli noregulētas. Starp Lietavu un Latviju pastāvēja diezgan lielas domu starpības robežu jautājumā kā attiecībā uz Kurzemes, tā arī uz Latgales robežām. Lietava tikpat stipri pretendēja uz Daugavpili kā Latvija. Lietavas armija bija maza un lielu palīdzību karā pret Padomju Krieviju tā nebija spējīga dot. Ņemot vērā to, ka Lietava gribēja pievienot dienvidu Latgali pie sevis, tad sadarbība ar Lietavu Latgales atbrīvošanas karā nebija iespējama.

Polija izturējās pret Latviju sevišķi labvēlīgi, lai gan arī starp Latviju un Poliju nebija nekāda līguma. Polija centās uz katra soļa pierādīt savu draudzību pret Latviju. Kara laikā pret Bermontu Polija sūtīja mūsu armijai ieročus un lādiņus – bez kādas atlīdzības. Jau tanī laikā, kad vēl notika kaujas ar Bermontu, Polija piesolīja savu palīdzību pie Latgales atbrīvošanas. Man personīgi nācās sajust un izbaudīt poļu ārkārtīgu draudzību un izpalīdzību latviešiem, kad es braucu no Ukrainas caur Poliju uz Latviju. Lai gan poļu tauta vienmēr izturējās ar zināmām simpātijām pret latviešiem, tomēr šo ārkārtīgo draudzību nevarēja izskaidrot ar vienkāršām simpātijas jūtām; šinī draudzībā un izpalīdzībā bija redzams rīkojums no augšas – no valdības. Bija jānāk pie sprieduma, ka Polijas valdībai ir noteikts politisks virziens pret Latviju – būt draudzīgā stāvoklī ar Latviju. Polija gribēja iegūt Latvijas draudzību un varbūt iegūt Latviju par sabiedroto un tādēļ izrādīja vislielāko pretimnākšanu Latvijai. Ir cits jautājums, vai Polijai bija kādi tālāki nolūki par to, kā izmantot šo draudzību un sabiedrību ar Latviju, bet šinī laikmetā bija vislielākā pretimnākšana no Polijas puses: tas bija neapstrīdams faktors un šo faktoru nevarēja palaist garām neizmantotu tanī grūtajā laikā.

Polijas armija bija ļoti liela un stipra. Polijas armija bija vienīgā, kura nebaidījās no Padomju Krievijas uzbrukumiem. Polija izpleta savas robežas uz Padomju Krievijas pusi tik tālu, cik patikās: Padomju Krievija nebija spējīga atsist poļu uzbrukumus. Polijas armija bija vienīgā, kura saistīja Padomju Krievijas galvenos spēkus. Ja poļu armija stāvētu mierīgi uz vietas, tad Padomju Krievija varētu pārsviest pret Latviju tik daudz spēku, cik tai būtu vajadzīgs. Poļu armija šinī laikmetā bija galvenais spēku faktors karā pret Padomju Krieviju: šo apstākli nekādā ziņā nevarēja atstāt neievērotu.

Tālāk nevarēja atstāt neievērotu arī to apstākli, ka Polija nebija vienaldzīga pret Latgali, t. i., Latgales piederību. Poļu politiķi teica, ka Polijai neesot viena alga, kam piederēs Latgale. Ja Latgale piederētu Latvijai, tad Polija neizteiktu ne mazākās pretenzijas uz Latgali un būtu pilnīgi apmierināta. Turpretim, ja Latgale pāriet ne Latvijas, bet kādas citas valsts (Krievijas vai Lietavas) piederībā, tad Polija ar to neapmierinātos, bet prasītu un, ja vajadzīgs, ar spēku ieņemtu Latgali. Diplomātu vārdiem gan pilnā mērā ticēt nevar, bet visādā ziņā bija jātic tam, ka Polija nepieļaus to, ka Latgale paliktu pie Krievijas vai tiktu visa vai pa daļai (Daugavpils) pievienota pie Lietavas. Tādēļ jātic bija arī tam, ka vismaz šinī laikmetā Polija vēlas, lai Latgale tiktu pievienota pie Latvijas.

No Polijas draudzības pret Latviju, no Polijas militāro spēku lieluma un no viņas interesēm attiecībā uz Latgali bija jāvelk attiecīgas konsekvences, un tās bija šādas:

1) Polija vienīgā no mūsu kaimiņiem ir spējīga nodrošināt mūsu sekmes Latgales atbrīvošanas karā.

2) Polija izteic gatavību palīdzēt mums Latgales atbrīvošanas karā. Ja Polija šo palīdzību būtu piedāvājusi ar slepenu nolūku paturēt pēc tam vienu daļu no Latgales savās rokās, tad ir jāteic, ka tas nesaietas ar tā laika apstākļiem. Polija bija spējīga bez Latvijas palīdzības ieņemt to, kas tai patika, tātad arī nekas to netraucēja ieņemt Daugavpili ar tuvāko tās apkārtni.

3) Ja Latvija iesāktu Latgales atbrīvošanu bez Polijas palīdzības, tad, ņemot vērā to, ka uz Daugavpili pretendēja Lietava, un to, ka Lietavas karaspēks stāvēja tuvāk pie Daugavpils nekā mūsu, tad sekmju gadījumā Daugavpilī kopā ar mūsējo vai pat agrāk ieietu Lietavas karaspēks, kurš tad no Daugavpils ārā ar labu nekad neizietu. Taisni tanī dienā, kad mūsu karaspēks iegāja Daugavpilī, mēs saņēmām no Lietavas pilnīgi atklātu mājienu par to, ka Latvijai nav tiesību pretendēt uz Daugavpili, bet šīs tiesības pieder vienīgi Lietavai. Tātad, ja Daugavpilī ieietu Lietavas karaspēks, tad, ņemot vērā to apstākli, ka Polijas valdība bija atklāti izteikusies, ka viņa nebūs vienaldzīga pret to, kam pieder Daugavpils, neatļaus pievienot Daugavpili pie citas valsts kā pie Latvijas, – tad nebija šaubu, ka poļu karaspēks izdzītu no Daugavpils Lietavas karaspēku un pats ieņemtu Daugavpili. Tādā gadījumā arī mēs nevarētu prasīt no Polijas Daugavpili, jo mēs savas tiesības būtu atdevuši Lietavai un Polija būtu ieņēmusi Daugavpili no Lietavas.

Tanī laikā daudzu mūsu politiķu starpā valdīja tāds ieskats, ka ļoti daudz var panākt diplomātiskā ceļā – ka Sabiedroto (Anglijas) diplomāti var pieprasīt Polijai atstāt Daugavpili. Ja mēs būtu Poliju lūguši palīdzēt ieņemt Latgali un tad Polija Daugavpili neatstātu, tad Sabiedroto diplomāti mums vairs nepalīdzētu atdabūt Daugavpili. Turpretim, ja Polija pret mūsu gribu ieietu Daugavpilī vai atņemtu šo pilsētu no lietaviešiem, tad Sabiedroto, sevišķi Anglijas, diplomāti piespiestu Poliju atdot mums Daugavpili. Vēlākie notikumi Viļņas apgabala jautājumā un pēc tam Mazāzijā un Trāķijā pierādīja ļoti gaiši, ka pietiekoši stipra armija nebaidās no diplomātu notām, ja šīs notas nevar pabalstīt ar vēl stiprāku armiju. Tādēļ, ja Daugavpili ieņemtu Lietavas karaspēks, tad viens no diviem: vai Daugavpils paliktu pie Lietavas (ja Latvija negribētu karot ar Lietavu), vai Daugavpilij būtu jādalās liktenī ar Viļņas apgabalu.

Attiecībā uz Polijas izturēšanos pret Latviju es nācu pie tāda slēdziena: viena daļa Polijas sabiedrības ar Latgales poļu muižniecību priekšgalā ir tajos ieskatos, ka Latgale ir Polijas sastāvdaļa un tādēļ pievienojama pie Polijas. Polijas valsts galva maršals Pilsudskis ir pretī tam, ka Polija ieņemtu apgabalus, kuri ir apdzīvoti no sveštautiešiem un kuros poļu iedzīvotāju ir mazs procents – tāds apgabals ir Latgale. Pievienojot Latgali, Polija nekādus sevišķus labumus neiegūst, izņemot kādus simtus Polijas muižnieku, bet ar to arī iegūtu sev neapmierināmu ienaidu no visu latviešu puses. Tādēļ ir labāk, lai Latgali ieņem Latvija un ir Polijai draudzīgs kaimiņš. Polijas valsts galvas – maršala Pilsudska – izteiciens, ka viņš grib palīdzēt Latvijai, lai iegūtu Latvijas draudzību, ir atzīstams par pilnīgi sirsnīgu un bez kādiem slepeniem nolūkiem.

Maršala Pilsudska toreizējā labvēlība pret Latviju ir jāciena ļoti augsti. Mūsu toreizējais politiskais (neatzīta valsts) un it sevišķi militārais stāvoklis (pret mūsu vēl nenoorganizēto mazo armiju milzīga sarkanā armija, kuru saista vienīgi tikai Polija) bija tāds, ka, ja Polija uzstādītu noteikumus: “Mēs dosim jums palīdzību, bet par to vienu daļu no Latgales pievienosim pie Polijas,” – tad mums arī tāds priekšlikums būtu jāpieņem. Polija varēja katru brīdi ieņemt Daugavpili un tad teikt: “Ja gribat, mēs palīdzēsim, ja ne, tad pamēģinājat vieni paši.”

Ņemot šo visu vērā, mums bija jāizlieto šī Polijas valsts galvas piedāvātā draudzība un palīdzība. [..]

Turpmāk vēl

Advertisements

3 responses to “Par Latgali! (1.turpinājums)

  1. Mūsu sabiedrotie – 1.Brigādes dziesma

  2. Skaisti!

    P.S. Un Varabungas neko “nespļaudās” kā par brīnumu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s