Par Latgali!

[..] 1920.gada 3.janvāra agrā rītā poļu un latviešu karaspēks sāka uzbrukumu Daugavpilij. Laiks bija ļoti auksts, ļoti dziļais sniegs ievērojami apgrūtināja karaspēka kustību. Tomēr neraugoties uz to jau ap dienas vidu poļu karavīri ielauzās pilsētā un pēc neilgām ielu kaujām to ieņēma. Turpinot uzbrukumu 5.janvārī poļi sasniedza Višķu rajonu. Dubnas upes līniju pārgāja 9.Rēzeknes un 3.Jelgavas kājnieku pulks. Uzbrukums lielinieku 15.armijas pavēlniecību pārsteidza. Atguvusies no apjukuma, šīs armijas vadība laikā no 7. līdz 10. janvārim Višķu rajonā uzsāka pretuzbrukumu sēriju, iesaistot kaujās no Igaunijas frontes saņemtos papildspēkus, taču šie pretuzbrukumi bija lieliniekiem nesekmīgi [..]

avots

No ģenerāļa Pētera Radziņa rakstu krājuma sastādītāja majora (rez.) A.Purviņa ievadraksta:

[..] 1920. gadā mūsu armija veica plkv. P. Radziņa izstrādāto Latgales atbrīvošanas operāciju. Latvijas armijas panākumi nostiprināja plkv. P. Radziņam izcila taktiķa un stratēģa slavu; viņš kļuva par mūsu lielāko militāro autoritāti.

Mūsdienu Latvijā plaši atzīmē 11. novembra svētkus kā uzvaru pār Bermonta karaspēku un daudz pieticīgāk Latgales atbrīvošanu. Tomēr ģenerālis uzvaru pār Krievijas Sarkano armiju vērtē kā nozīmīgāku:

Latgales atbrīvošanas kara nozīme ir ļoti liela; man liekas, ka uzvarai Latgalē ir lielāka nozīme nekā uzvarai pret Bermontu. Karojot pret Bermontu, mēs vedām karu pret ienaidnieku bez idejas, bez tēvijas; šo ienaidnieku centās apkarot arī Sabiedrotie un palīdzēja mums vislielākā mērā kā morāliski, tā materiāli. Karojot pret Bermontu, mūsu karaspēkā darbojās kā nacionālā sajūta, tā šķiras naids pret reakcionāro muižniecību. Latgales atbrīvošanas karā Sabiedrotie vairs mums nepalīdzēja. Mūsu karaspēkā darbojās gan nacionālā sajūta un arī naids pret sarkano teroru, bet, no otras puses, mūsu karaspēkā un tautā tika vesta propaganda arī par labu šim sarkanam teroram. Mūsu karaspēkam bija jākaro ar ļoti lielu ienaidnieku – veselu lielvalsti – ienaidnieku, kurš bija uzvarējis visas baltās krievu armijas. Tikai ar šo uzvaru mēs pierādījām visai pasaulei, ka mums ir pilnīgi noteikta nacionāli valstiska apziņa, kura nepadodas nekādiem vilinājumiem ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Tikai ar šo uzvaru mēs ieguvām Latvijas austrumu robežu. Ja mēs nebūtu karojuši un uzvarējuši padomju Krievijas karaspēku, tad mēs ne tikai nekad nepievienotu Latgali pie Latvijas, bet nekad mēs nebūtu ieguvuši arī mieru un drošību no Krievijas puses.

Nākas atzīmēt, ka visspilgtāk ģenerāļa P. Radziņa militāri taktiskais, operatīvais un stratēģiski politiskais talants parādījās tieši cīņās par Latgali, kur pretim stāvēja Sarkanā armija, kaimiņos Lietuvas un poļu armijas ar strīdīgo Daugavpils statusu. Par to, kā un kādos apstākļos pulkvedis Radziņš plānoja un vadīja Latgales atbrīvošanu, stāsta savās atmiņās pulkvedis A. Plensners:

Skaita ziņā padomju karaspēks sākumā bija mazāks, bet apbruņojumā daudz pārāks. Kad bija dzirdamas arī štābā bažas par mūsu spēku sekmēm pret lieliniekiem, Radziņš tikai pasmīnēja savu mefistofelisko smīnu. Vajagot tikai nodrošināt panākumus jau pašā sākumā, tad arī tālākās sekmes būšot drošas. Drīz kļuva jaušams, kā viņš šos sākuma panākumus pūlas nodrošināt. Decembra mēnesī, sevišķi mēneša otrā pusē, viņš bieži aicināja pie sevis Polijas militāro pārstāvi majoru Miškovski. Arvien ilgāk viņš apspriedās ar to, ieslēdzoties t. s. kāršu istabā. Parasti pēc tādas sarunas Miškovskis devās pie savas priekšniecības Polijā, un, kad atgriezās, tūlīt atkal sekoja saruna ar štāba priekšnieku pulkvedi Radziņu tādā pat slepenībā. Nekad Radziņš netika pieaicinājis kādu trešo personu vai izdevis pārrakstīšanai kādas piezīmes. Tikai pašās decembra beigās kļuva jaušams, ka pulkvedis Radziņš noslēdzis ar poļu armijas vadību savstarpēju vienošanos par kopdarbību Latgales atbrīvošanā. Šī kopdarbība bija sevišķi vajadzīga tāpēc, ka bez tās lielinieki tanī situācijā varētu ātri un viegli palielināt savus spēkus. Lielinieki bija sakāvuši krievu baltās armijas: Kolčaku Sibīrijā, Deņikinu Ukrainā, Judeņiču pie Narvas, bez tam 31.decembrī Igaunija bija noslēgusi pamieru ar padomju Krieviju. Tai tagad atbrīvojās līdz šim igauņu saistītie spēki tieši mūsu kreisajā spārnā, kur bijām samērā vājāki. Daudzo spiegu dēļ mūsu virspavēlniecība visas karaspēka sūtīšanas uz austrumiem atlika līdz pēdējam brīdim, cik iespējams slēpti. Arī kreisās aprindas centās aizkavēt armijas pārvietošanu uz Latgali, uzaicinot dzelzceļniekus uz streiku, kas neizdevās. Mūsu armijas vadība domāja, ka arī šaubīgie kļūs ticīgi, ja pašā sākumā Latgales frontē izdosies gūt redzamus panākumus.”

Latvijas armija kopā ar sabiedroto Polijas armiju veiksmīgi uzbruka un būtībā sakāva Sarkano armiju Latgales frontē, kad 1920. gada 1.februārī Latvijas valdības pārstāvji noslēdza ar padomju Krieviju slepenu pamiera līgumu, par kuru ģenerālis P. Radziņš savā grāmatā “Latvijas atbrīvošanas karš” raksta: “Tātad, sākot no 1. februāra, no vienas puses, karš it kā bija pabeigts, bet, no otras puses, karš bija jāturpina likumīgi un oficiāli. Vispirms pamiers bija slepens un jātur pilnā slepenībā: tātad atklāti un oficiāli karš turpinājās un karaspēkam pamiers nedrīkstēja būt darīts zināms, jo to varētu uzskatīt par pamiera laušanu. Ja karaspēks nezina par pamieru, tad viņam ir jāturpina karš.”

Šis pamiers nekādā veidā nepārtrauca kara darbību un pat līdz martam notika sīvas kaujas un tikai ar spēku izdevās piespiest Krievijas karaspēku ieņemt pamiera līgumā noteiktās demarkācijas līnijas. Kaut arī ģenerālis P. Radziņš pakļāvās politiskai valsts vadībai, viņš savā grāmatā asi kritizē tās netālredzīgo rīcību. Tas iezīmē ģenerāļa konfliktu ar politiskajām partijām un īpaši ar kreisajām, kurām viņš ne bez pamata stipri neuzticējās. Viņš raksta:

Tātad uz pamiera iesākšanās laiku mēs bijām panākuši lielu – apmēram divkārtēju spēku pārsvaru. Bez skaitliskā spēku pārsvara mēs bijām ieguvuši vēl lielāku morāliskā spēka pārsvaru: mūsu karaspēks bija visur un vienmēr guvis tikai uzvaras un nebija cietis nevienu neveiksmi, nebija cietis arī daudzmaz lielākus zaudējumus; turpretim padomju Krievijas karaspēks bija cietis tikai neveiksmes, daudzas karaspēka vienības bija iznīcinātas un pārējās lielā mērā demoralizētas. Šinī pašā laikā, pa labi no mums, poļu karaspēks bija vēl lielākā mērā satriecis pretim atrodošās padomju Krievijas armijas daļas: poļi bija ieņēmuši jau Drisu un no turienes draudēja iet uz Polocku. Padomju Krievijas fronte bija pilnīgi pārrauta un nebija līdzekļu, ar ko aizturēt mūsu un poļu tālāko iebrukumu, ja tāds būtu noticis.”

Turpmāk vēl

Advertisements

56 responses to “Par Latgali!

  1. Vai pārskatāmā nākotnē būs iespējams iegādāties Radziņa grāmatu fiziskā formātā? 1. iespēju diemžēl palaidu garām 😦

  2. Polija bija vieniigaa,kura piedaavaaja paliidziibu bez nosaciijumiem un atliidziibas.

    • Taisnības labad jāsaka, ka LV vismaz daļēji veica poļu apgādai un poļiem bija intereses par Liepājas ostas izmantošanu sakarā ar problēmām ar Dancigu.

    • Un nevar teikt, ka poļiem nebija teritoriālās pretenzijas Latvijā. Cierēja uz to pašu Daugavpili un daļu Ilūkstes apriņķa. Atšķirībā vienīgi no leišiem un igauņiem viņi šīs pretenzijas tik aktīvi neizstāvēja.

      • Tikai cierēja (īpaši Latgales poļu diaspora), tādēļ 1919.gada septembrī LV sūtīja delegāciju pie Pilsudska, lai noskaidrotu PL plānus. Pilsudskis teica, ka nepretendēs. Vai tiešām tie nebija taktiskie meli nevar zināt, poļu izvešanu no Latgales veicināja notikumi poļu-boļševiku frontē.

    • arī zemessargs

      Latvija bija Polijas sabiedrotājs cīņā pret boļševikiem, tāpēc atbalstīt Latviju bija Polijas interesēs.

      • Ideoloģiskie apsvērumi neizslēdz merkantīlus.

        • Agris Purviņš

          Poļi Daugavpili nepaturēja, kaut mēs to viņiem nekādi nevarētu liegt!
          Trofejas arī nepaturēja (vismaz daļu atdeva)
          Par nepiegādātās pārtikas daļu (vienīgais, ko Latvija bija līgumā apsolījusies nodrošināt) pretenzijas necēla.
          P.S. Tiesa bijs slepens Latvijas armijas komandiera ģenerāļa P.Radziņa slepens ziņojums, ka pārkrievošana Latgalei nedraud, bet pārpoļošanas draudi ir reāli!!! Bet tas jau krietni vēlāk.

  3. Agris Purviņš

    Vēl interesanta mūsu Latvijas “īsās vēstures kursa” īpatnības attiecībā uz latviešu karavīru kaujām pagājušajā gadsimtā.
    1. No četrām kaujā trīs notika gadu mijā.
    2. Strēlnieku ZSvētku kaujas tiek atzīmētas un izceltas pie visiem režīmiem (izņemot neilgo vācu okupācijas laiku). Strēlnieki cīnījās krievu armijā pret vāciešiem.
    3. Bermontiāde. Latviešu karavīri kopā ar sabiedroto floti sakāva vācu armijas grupu.
    4. Kauja par Latgali. Latvieši kopā ar poļiem sakauj krievu armijas grupu.
    5. Kauja par Kurzemes cietoksni. Latvieši kopā ar vāciešiem, noturot smagāko krievu uzbrukuma virzienu notur Kurzemes frontes līniju. (Principiāli ne ar neatšķiras no strēlnieku ZS kaujas. Lieli zaudējumi, karojam zem svešiem karogiem, abas kaujās esam kara zaudētāju pusē)

    Secinājums. Tie plaši atzīmētas kaujas kurās mēs karojam pret vāciešiem. Kaujas kuras karojam pret krieviem netiek pieminētas (ja, kāds ir ko dzirdējis šogad vai lasījis par šīm kaujām lūdzu norādiet avotu). Es personīgi līdz šodienai tikai VB!!!

    • Kas attiecas uz strēlniekiem – šķērmi metas, lasot visus tos latviešu strēlnieku slavinājumus. Nē, protams, nenoliedzu ka strēlnieki sevi labi parādīja kā PPK, tā Krievijas Pilsoņu karā. Bet kādēļ tas viss vispār bija vajadzīgs? Kāda latviešiem starpība – krievu cars, vācu imperators vai komunistu ģenseks?*

      Manuprāt, varonis bija tas latvietis, kurš nekaroja par svešiem valdniekiem, bet ieroci ņēma, kad vajadzēja par savu valsti cīnīties. Vispār izvairīšanos no iešanas strēlniekos vajadzētu nosaukt par varonību, nevis savas dzīvības atdošanu par Nikolaju II Asiņaino vai Ļeņinu.

      *) Principā no šiem nosauktajiem 3, vācu imperators būtu saprātīgākā izvēle (skat. Somijas piemēru), bet ne par to runa.

      • Hm ZS kaujas latvieši piedalījās kā Krievijas impērijas pavalstnieki. Impērijā dzima, auga un krita par to, diez vai daudzi no viņiem aizdomājās par izvēles iespējām. Turklāt nepatika pret vāciešiem tolaik bija daudz pamatotāka kā pret krieviem.

        • Arī Igauņi un somi bija impērijas pavalstnieki, bet nebūt nerāvās taisīt brīvprātīgo (gaļas) bataljonus, ja iesauc – tad jāiet, bet ne brīvprātīgi. Somi bez tam aktīvi sadarbojās ar vācu ķeizarvalsti – impērijas ienaidnieku. Tā kā īsti tikai ar to, ka valsts paliek valsts – ko nu tur padarīt, visu attaisnot nevar.

          Kas attiecas uz naidu pret vāciešiem, tad jā – tur es piekrītu, ka tāds bija. Tas gan nebija objektīvs – tur pacentās t.s. jaunlatvieši, kuri bija rusofīli, un aktīvi izplatīja mūsu pusē mītu par labo caru un sliktajiem baroniem.

          Patiesība gan ir tāda, ka pateicoties baroniem, kuri Baltijai izsita dažādas privilēģijas (sev, protams), radās blakus efekts – arī mūsu tautas (t.i. latvieši un igauņi) varēja impērijā dzīvot +/- kā cilvēki. Latviešu zemnieki to nezināja un tas ir piedodami, bet tad atkal – arī igauņiem situācija bija līdzīga, bet neesmu dzirdējis par igauņu strēlniekiem cara armijā, tādus sāka drillēt tikai igauņu komunisti Palvadres vadībā.

          • Latviešu strēlnieku vienībās vispār bija ievērojams skaits igauñu, galvenokārt no Vidzemes guberńas igauñu puses. Un Igaunijā savas strēlnieku vienības sāka formēt, bet jau pašās Kara beigās- 1917. Gadā

            • Aplēse laikam bija starp 1500 un 2000 igauņu – ir interesantas igauņu pltn. Arnolda Hinnona atmiņas par dienestu strēlniekos (Ar latviešu strēlniekiem pasaules karā (1940)) un arī vēlāko sarkano aģitāciju (kur noslēgumā viņš gandrīz tiek nošauts).

          • Osi! Baroni visiem pieejamajiem spēkiem centās nepieļaut latviešu izveidošanos par līdztiesīgiem pilsoņiem un pēc tam par politisko nāciju līdz pat pašam pēdējam robežai pāri pārtriektajam Golca-Bermonta sūdu maisam. Un vēl pēc tam raudāja krokodīla asaras, ka latvieši ņem atpakaļ savu zemi.

      • ja latvieši būtu izvairījušies iet strēlniekos, tad diez vai viņi būtu spējuši izcīnīt savu valsti, jo latviešu armijas vietā sanāktu kkādi bandu formējumi. 1.pk var saukt par prelūdiju, pieredzes iegūšanu, evolūciju utt, bet bez tā visa čiks vien sanāktu.

        • Te nu gan brauc auzās, Latvijas armijā izšķirošajā posmā strēlnieku bija stipri maz – nospiedošs lielums instruktoru un kareivju aizgāja sarkanajos, savukārt virsnieki pie šķelšanās Valkā (izņemot zemgaliešus) aizgāja baltajos.

          • ja jau auzās, tad izskaidro, par ko un kurā armijā viņiem piešķīra virsnieku pakāpes? un daudzi sarkanie strēlnieki, “atbrīvojot Latviju”, aši vien notinās.
            un ja pieredze nav izšķiroša, tad nafig tāds omd vajadzīgs?!- paņem no ielas un sūti kaujā! bet tā nenotiek! tie labākajā gadījumā būs nikni, patriotiski civiliedzīvotāji.
            p.s. mani senči toč 1.pasaules kara, Brīvības cīņu laikā izkarojās vismaz pa divām armijām, ja vecmāmiņu stāsti ir patiesi.
            p.s.s. Zirgs Kaujā nes varētu pakomentēt šo sīkāk no vēsturnieka viedokļa!

            • Virsniekus streļķiem deva cara tētiņš un vēlāk Ļeņintētiņš un kāda nu kuram balto vadība (Bangerskis teiksim tak i divīziju komandēja).

              Par pāriešanu nestrīdos – tāpēc saku, ka kritiskajos brīžos Latvijas Republikas eksistencē strēlnieki baigi nepiedalījās – pēc neatkarības proklamēšanas 1918. gada beigās no ambīcijas saformēt 18 latviešu rotas kaut kā sanāca saformēt knapas 7, no kurām visas trīs, Rīgai tuvojoties Sarkanajiem (ar tiem pašiem strēlniekiem), sadumpojās un nācās pusi savas armijas apšaudīt ar angļu artilēriju, un pēc tam steigā pamest galvaspilsētu.

              Vēlākās atklāsmes par sarkano dabu un masveida dezertēšanas to nemaina – tāpat kā to, ka arī igauņu Kalpaku Kuperjanovu atšāva streļķi.

              Es laikam laipošu kaut kur pa vidu – iznāca kā iznāca, bet 1915. strēlniekos bija jāiet, un es arī būtu gājis, tāpat kā vecvectēvs.

          • Precizēšu – lai gan Latvijas armijā strēlnieku bija maz, tomēr Brīvības cīņās viņi piedalījās visai prāvā skaitā – veselu divu strēlnieku divīziju sastāvā (taisnības pēc jāsaka – 2.Latviešu strēlnieku divīzija faktiski bija internacionāla). Cīnījās gan latvju streļķi ierakumu pretējā pusē, izpildot biedru Pēteru, Stučkas un Slavena, pavēles.

            Taisnība – šajā laikā streļķu prāts gan sāka atiet un, gods kam gods, dezertēšana pieņēma iespaidīgus apmērus – ierindas personāls dezertēja kolektīvi veseliem bataljoniem un dezertēja pat divīzijas komandieris (!) – biedra Manguļa personā.

        • arī zemessargs

          Precīzi prognozēt nav iespējams. Jāņem vērā:
          1. Igauņi dabūja neatkarību bez lieliem brīvprātīgo formējumiem pirms tam.
          2. Frontes līnija bija Latvijā, ja aizietu līdz Igaunijai, tad var būt arī tur šādi formējumi parādītos.
          3. Bez latviešiem, iespējams, komunisti varu nenoturētu un paliktu kaut kāda Krievijas republika ar Baltijas autonomiju.

      • 1915. gadā latviešu strēlnieki bija Krievijas impērijas pilsoņi un Nikolajs II bija viņu valdnieks, savā vairumā bija diezgan lojāli impērijas pilsoņi. viņi aizstāvēja savu zemi un valsti (tieši tādā secībā) pret vāciešiem. Tas viedoklis par caru un impēriju mainījās tikai kara gaitā.

        Runājot par tām izceltajām kaujām pret vāciešiem…Nu ko var darīt, ka Latvijas vēsturē tas pretvācu noskaņojums gadsimtu gaitā ir tā iesakņojies, ka vēl pat šodien, kad vāciešu šeit sen vairs nav vārdiem ”vācu baroni” joprojām nav labas asociācijas. Reāli krievi kā ienaidnieki tiek uztverti tikai kopš 2. pasaules kara.

        • Pareizāk sakot 1940 – sarkanajiem Baigā gada laikā izdevās pamainīt viedokli tik ļoti, ka drausmīgi nīstos vāciešus (vācietis vienlaik tika lietots kā lamuvārds) nu sveica kā atbrīvotājus.

          Savukārt par streļķiem – Osim viedoklis stipri sakrīt ar socdemiem, kas arī neuzskatīja, ka vajadzētu iet un asiņot par Impēriju. Daļēji, protams, var piekrist.

          Vienlaikus – ar visu dramatisko Kurzemes pazaudēšanu jau situācija bija diezgan smaga – Rīga pilna bēgļiem, strēķiem miruši evakuējoties – un nekas neliecināja, ka kurzemniekiem ir jebkādas cerības tikt atpakaļ dzimtajās ārēs ja tās paliek vācu rokās. Tīri praktiski jau labākās iespējas saglabāt sūri, grūti izplēsto bija tikai to neatdodot vāciešiem – kas jau arī nemaršēja uz Krieviju ar mērķi saglabāt latvju īpašumtiesības.

  4. http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/arpus-rigas/bijusa-tehnikuma-ekas-luznava-nodos-armijas-vajadzibam.a97836/
    http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/latgales-stunda-latgolys-stunde/e-veseliba-militara-baze-luznava-un-bonuka-desmitgade-latgolys-s.a97807/ ~ no 25.min.
    es tomēr gribētu iedot AM+NBS vadībai cepumiņu! pirmkārt, manuprāt izvēlēta laba ģeogrāfiska vieta. otrkārt, izmanto pamesto tehnikuma ēku.
    beigās gar LV austrumu daļu varētu izveidoties diezgan nostiprināta aizsardzības līnija: Daugavpils- Meža mackeviči-Preiļi(?)- Lūznava- Rēzekne (rs)-Alūksne. prasītos tik kko pa vidu starp Rēzekni un Alūksni: Balvi, Rugāji…

    • Mošķis kā vietējais jau par šito iefanoja ar cepumi kilogramiem.

    • arī zemessargs

      Nopietnākā aizsardzības līnija uzbrukuma no Austrumiem kavēšanai ir Lubānas zemiene no Alūksnes līdz Jēkabpilij.

      • iespējams, bet tas ir pazaudēt gandrīz visu Latgali. nebūs pārāk izšķērdīgi?

        • arī zemessargs

          Vēl izšķērdīgāk ir pazaudēt armiju. Taktiskā atkāpšanās ar mērķi ievilināt pretinieku slazdā un nodarīt tam ievērojamus zaudējumus ir attaisnojama.

          • cik te nesen lasīju, arī Zemitāns taktiski gribēja atkāpties no rīgas, lai glābtu armiju un ievilinātu slazdā… gribētu dzirdēt Tavus argumentus, kāpēc Latgales augstienē nav iespējams aizsargāties?

            • Aizstāvēties var jebkur vnk ja ir izvēle meklē kur to var dsrīt efektīvāk. Apvidus ir ļoti svarīgs faktors ko apsver it īpaši vājākā puse.

              • Kā reiz apkārtne varētu Latgalē būt pateicīga. Protams, prettanku mīnas un lielgabalus vajag biezà kàrtā.

                • pretkājnieku mīnas?

                  • Mīnmetēji, granātmetēji, virzienmīnas, ložmetēji…

                    • Tad jā vai nē pretkājnieku mīnām?

                    • Es esmu pret! Man šķiet, ka pat donbasā nelietoja ( varbūt kļūdos), jo vairāk runāja par rastjaškām, kas nav kājinieku mīna(?).

                    • Kļūdies. RU nav Otavas konvencijā, bet UA nepaspēja visu iznīcināt. Pamato savu “pret”.

                    • tā ir pamatīgi sadirsta/zaudēta teritorija uz daudziem gadiem, kuru atgūt normālā stāvoklī ir nenormāli grūti. nedomāju, ka pretkājinieku mīnas ir kkāds kara izšķirošs faktors.

                    • Interesanti. Paldies. Tas nekas, ka iebrucējs drīkst tās lietot bez jebkādiem ierobežojumiem? Gatavs aizkavēt pretinieku ar savu un biedru rumpjiem, tā vietā, lai panāktu n-tās reizes lielāku aizkavēšanas efektu ar reāliem vai falšiem mīnu laukiem? Neesi dzirdējis par self destructive PK mīnām?

                    • arī zemessargs

                      Nelielā daudzumā ukraiņiem rūpnieciskās pretkājnieku mīnas bija, daudz bija paštaisīto ar UZRGDM detonatoriem. Krievijas puse lietoja daudz un visādas.

                  • Neesmu dzirdējis. Un ja pretinieks tās sāks lietot, arī mēs tās sāksim, jo tad pie dirsas būs visādas konvencijas (iepirks, palūgs amerikāņiem…). 2.p.k.laikā visiem bija ķīmiskie ieroči, bet neviens nelietoja…

                    • arī zemessargs

                      Pretinieks sāks 99%. Mums tad lūgt būs par vēlu. Mīnas jātur kā atturošo faktoru!

                    • Otava neļauj ne pirkt, ne ražot, ne uzglabāt. “Paldies” partijām, kas par to nobalsoja Saeimā un “ekspertiem”, kas atbalstīja.

            • arī zemessargs

              Es nezinu no kādiem apsvērumiem vadījās Zemitāns. Ja mana armija ir dezorganizēta, tad es labāk atkāpjos un pārgrupējos. Savukārt, ja tā nav, tad aizsargāties pilsētā, vēl jo vairāk upes krastā ir vieglāk.
              Latgales augstienē ir iespējams aizsargāties, jautājums par rezultātiem. Ja mēs aizsargājot Latgali noturam zaudējumus 1:3, bet aizsargājoties nedaudz tālāk 1:5, tad es labāk aizstāvētos kur 1:5, bet Latgalē atstātu tikai sedzejvienības, kuras nodrošinās pretinieka kavēšanu un partizānus.

        • No vienas puses jā – bet no otras puses tur tomēr pilns ar čangaļiem.

      • Te nu jāatgriežas pie Latvijas 1930. Gadu Kaujas plāniem, kas PSRS uzbrukuma gadījumā galveno kaujas līniju paredzēja Aiviekstes- Pededzes līnijā. Faktiski tā tur ir vienīgā iespējamā.

        • ir eksperti, kuri uzskata, ka ir vērts tikai aizstāvēt 3B galvaspilsētas… bet tādā gadījumā ar šādu teritoriju būtu jāsamierinās, jo atkarot būtu ļoti grūti. tāpēc nepiekritīšu, kā Aiviekstes–Pededzes līnija ir vienīgā iespējamā.
          Latgales- Augšzemes augstiene pāriet Lietuvā Baltijas augstienē. un aizmugurē tur iet ceļš Polija-Kaunas- Ukmerge- Daugavpils- Rēzekne, kuru var izmantot apgādei.

          • Tu te Guderiāna štāba līmenī spried. Mūsu vienības tās augstienes esamību nepamanīs. Svarīgāki ir choke points kur ceļš kuram dabīgie šķērsļi abās pusēs. Pilsētas ir parocīgas aizsardzībai bet ceļā līdz tām pretinieku traucē un kavē pie katras iespējas. Relatīvā augstiene dod priekšroku ja ir field of fire.

          • arī zemessargs

            Jautājums aizstāvēt pret ko un ar ko. Variantu ir daudz. Ja pieņemam, ka karš ir šovakar ar tādu NBS kāds mums ir (NATO vēl neiesaistās), tad tālākā darbība atkarīga no ienaidnieka:
            1. Ja tas ir Girkins ar bandu, tad jāsit visur un nav jāļauj nostiprināties nekur.
            2. Ja spēki ir salīdzināmi, tad labāk uz brīdi atkāpties, aizmugurē atstājot sedzējvienības. Kad NATO atnāks palīgā, tad nesteidzīgi uztaisīsim pretuzbrukumu, pilsētas aplenksim un pagaidīsim kamēr žurkas izlīdīs.
            3. Ja tie ir Krievijas regulārie spēki, tad būtiskākais ir nosargāt galvaspilsētu. Maksimālai pretinieka kavēšanai puslīdz lielās pilsētās (Rēzekne, Daugavpils), jāatstāj vienības ar krājumiem un pavēli turēties līdz pēdējam. Tad nākošā būtiskā līnija ir Aiviekste-Pededze, tā par katru cenu nav jātur, spēki jāsaglabā galvenai kaujai par Rīgu.

    • Darvas piliens medus mucā – jūtīgie mākslas cilvēki, bažijās vai tik bāze netraucēs pašdarbības priekšnesumus kultūrmuižā 🙂 Tomēr atceroties kā gāja ar Audriņu radaru jāsecina, ka situācija uzlabojas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.