Janvāra atskaites punkts

vara bungas: Pirms 27 gadiem 2.janvārī  sācies dramatiskākais Latvijas jaunākās vēstures periods, ko ievadīja omoniešu  Preses nama ieņemšana, turpināja barikādes un 19.augustā noslēdza Čaikovska baleta “Gulbju ezers” translācija visos “federālajos” TV kanālos.  Vērtīga liecība par šo un citu notikumu aizkulisēm ir pētījums “CIA AND THE FALL OF THE SOVIET EMPIRE: THE POLITICS OF “GETTING IT RIGHT”, kas atrodams strap deklasificētiem CIP dokumentiem šeit.  Sen nav noslēpums, ka tolaik CIP tiešām rūpīgi sekoja notikumu attīstībai PSRS, vislielāko vērību  pievēršot padomju militārajam potenciālam un aizsardzības tēriņiem. Līdz ar to Baltijas valstu neatkarības centieni nebija nedz primārie, nedz svarīgākie fokusa punkti, par ko var pārliecināties izlasot visu pētījumu. Tomēr mums joprojām var būt  svarīgas dažas atziņas pie kurām CIP analītiķi tolaik nonāca .

Pirmkart, lai ko ko vēlāk dažādas  amatpersonas stāstīja  intervijās, memuāros  un liecībās  1991.gada janvārī  CIP ziņoja ASV prezidentam, ka Gorbačovs bijis tieši saistīts un atbildīgs par bruņotiem uzbrukumiem Latvijai un Lietuvai. Un tikai viņa personīgais gļēvums, neizlēmība un negatavība uzņemties atbildību izglāba mūs no daudz lielāka  mēroga traģēdijas.

(skat. 46.lpp)

Ja pieņemam, ka CIP  bez īpaša un svarīga  iemesla nemelo ASV prezidentiem, tad iezīmējas pretrunā ar to, ko populārā intervijā (un arī agrākajās) mums mēģina iestāstīt Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris  Rīgas milicijas priekšnieks   pulkvedis Bugajs, proti, ka “trešā spēka” no Maskavas nebija, provokāciju organizēja vietējie čekisti/komunisti, kuru vārdus viņš protams neatklās gan tādēļ, ka figuranti ir miruši, gan tādēļ ka vēl dzīvi. Iespējams  idejas “Moskva ņe pri delah” pasviešana sabiedrībai ir un bija intervējamā  galvenais mērķis. Bugajs  nekādi nav uzskatāms par  Latvijas valstiskuma atbalstītāju, bet viņam pienākas pateicība par dienesta elastību lavierējot starp LTF, LPSR AP, LPSR IeM, LPSR VDK, PSRS IeM, PSRS VDK un Baltijas kara apgabala vadību.  Būtu viņa vietā kāds karjerists, kurš būtu nedaudz  izlēmīgāks par Gorbačovu, būtu mēs vēl tagad vienā “savienībā” ar RU un BY. Kam ticēt, CIP ziņojumiem prezidentam  vai Bugajam, manuprāt nav diskusijas vērts.

Otrkārt, lai vēsture paliek vēsturniekiem, bet mums ir svarīgi mācīties kaut ko par PSRS/RU operāciju plānošanas  šabloniem, kas var noderēt nākotnē. No CIP pētījumā izriet, ka PSRS spēka struktūras tolaik sinhronizēja  operācijas sākšanos Latvijā un Lietuvā ar  ASV operācijas Desert Storm  aktīvo fāzi Persijas līcī, ar gudru domu, ka Rietumi būs pietiekami aizņemti Tuvajos austrumos, lai reaģētu uz “konstitucionālās kārtības” atjaunošanu PSRS republikās. Jautājumā par Rietumu reakciju kļūdījās, bet tas nebija kritiski, galvenā kļūda bija saistīta  ar padotajiem ierasto stingro vertikālo hierarhiju,  centra vēlmi visu kontrolēt   un neuzticēšanos vietējiem kadriem, ko pastiprināja operācijas vadītāju gatavības trūkums iet līdz galam un uzņemties atbildību par sekām. Šādi secinājumi nav jaunums, tomēr CIP analītiķu atmiņas tos apstiprina.

Līdz ar to jāpieņem kā ļoti ticamu varbūtību, ka arī mūsdienās  jebkurš bruņotais  konflikts vai karš, jebkurā pasaules malā, kurā īsā laika sprīdī nāktos iesaistīsies  ASV ekspedicionāriem spēkiem (teiksim divīzijas sastāvā, par kodolkonfliktu nemaz nerunājot) var kļūt par trigeri RU operācijai pret 3B, jo vilks met spalvu, bet ne tikumu, īstā spēka  pielietošanas momenta izvēle ir spēka multiplikātors. Jauninājums un nodeva laikmetam var būt tāda, ka šāda operācija neizskatīsies pēc  konvencionāla iebrukuma.

Tieši šādā kontekstā jāskatās uz visiem potenciāliem dižkonfliktiem, piemēram, US-ZKoreja, US-Irāna, vai US- CN. Tas nekas, ka skan   šķietami tālu,  atbalss var sasniegt LV teritoriju, vai arī vēsture  tiešām mums neko nemāca.

PS Amizanti, bet CIP tolaik tā arī nenonāca pie vienota  secinājuma par to cik tad īsti PSRS tērē aizsardzībai, procenti svārstījās no 18 līdz 54 % no PSRS IKP, kas pārāk liels spread tik jaudīgam kantorim kā CIP.

Advertisements

6 responses to “Janvāra atskaites punkts

  1. Problēma ar aizsardzības budžeta apjomu droši vien izrietēja no fakta, ka visa PSRS tautsaimniecība faktiski bija pakārtota aizsardzībai. Vsjo dļa fronta!

    • Domāju gosplana statistika nepakļavās analīzei pēc Rietumu standartiem.

      • arī zemessargs

        +
        plāna ekonomiku salīdzināt ar brīvo tirgu ir sarežģīti.

      • Es, piemēram, kā skolnieks biju spiests kaut kādas kapeikas maksāt Miera fondam un vēl kaut kadiem fondiem. Prakstiski tās visas noteikti aizgāja tobrīd aktuālajiem “zvaigžņu kariem” vai kam tamlīdzīgam. Nu un CIP analītiķi to nespēja sagremot. Nemaz jau nerunājot par sarežģītākiem vingrojumiem…

  2. ”procenti svārstījās no 18 līdz 54 % no PSRS IKP” – man liekas paši padomju vadoņi īsti pat nezināja cik īsti tiek tērēts priekš aizsardzības, jo PSRS jau no paša sākuma dzīvoja konstantā kara vai kara gatavošanās stāvoklī. No revolūcijas apraudiešiem Britiem un ”baltajiem” post-WW1 erā, līdz Hitleram un Japānai starpkaru periodā, un ASV un NATO aukstajā karā. Visa PSRS ekonomika un sabiedrība bija veidota ar šo fundamentālo domu tās pamatos.

    Vienīgais periods kad tas daudz maz atslāba, bija pēc PSRS sabrukšanas 90. gados (par ko tagad visi krievu nacionāli un impērialisti joprojām dikti dusmīgi uz Jelcinu).

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s