Dienas grauds

“[..] Šimbrīžam Latvija atrodas miera stāvoklī ar visiem saviem kaimiņiem. Man tomēr liekas, ka šis ir tikai pagaidu miera stāvoklis. Kā nokārtosies lietas austrumos, to neviens nevar paredzēt. Tāpēc arī nav pareģojams, kā izturēsies pret mums austrumi savā pārveidošanas laikā un pastāvīgā formā, jo tāda drīz rastos. Bet tas, vai uz mūsu austrumu robežām būs karš vai miers, atkarājas no mūsu spēka: stipros neviens neaizskar un ar vāju nerēķinās. Tas attiecināms sevišķi uz mūsu laiku.

Es redzu jau kārtējus smaidām; viņi domā, ka es vēlētos visu Latviju redzēt ar plinti rokā gluži kā izgājušā ziemā, jo tāds stāvoklis Latvijai varot būt ekonomiski bīstamāks, nekā ārēja ienaidnieka uzbrukums.

Nē, pirmkārt, es nebūt nedomāju, ka visus tēvijas dēlus nāktos turēt armijā; man ne prātā nenāk, ka Latvijai būtu jānes ārkārtīgi izdevumi armijas uzturēšanai. Es gribētu tikai norādīt, ka uz nākotni nevar skatīties pārāk rožaini, – mums jābūt nomodā. [..]”

ģenerālis P.Radziņš

Latvijas Kareivis, Nr. 193 (1920, 10. oktobris).

vara bungas: Pirms divām dienām svinējām  ģenerāļa 137. dzimšanas dienu. Tautas uz piemiņas brīdi Brāļu kapos sanāca vairāk kā citu gadu, ko var skaidrot ar biedrības, NA un Latvijas Ukraiņu kongresa aktīvo darbu P.Radziņa piemiņas iemūžināšanai. Paldies visiem un priecīgus valsts svētkus.

Piezīmes valsts apsardzības jautājumos

Šimbrīžam Latvija atrodas miera stāvoklī ar visiem saviem kaimiņiem. Man tomēr liekas, ka šis ir tikai pagaidu miera stāvoklis. Kā nokārtosies lietas austrumos, to neviens nevar paredzēt. Tāpēc arī nav pareģojams, kā izturēsies pret mums austrumi savā pārveidošanas laikā un pastāvīgā formā, jo tāda drīz rastos. Bet tas, vai uz mūsu austrumu robežām būs karš vai miers, atkarājas no mūsu spēka: stipros neviens neaizskar un ar vāju nerēķinās. Tas attiecināms sevišķi uz mūsu laiku.

Es redzu jau kārtējus smaidām; viņi domā, ka es vēlētos visu Latviju redzēt ar plinti rokā gluži kā izgājušā ziemā, jo tāds stāvoklis Latvijai varot būt ekonomiski bīstamāks, nekā ārēja ienaidnieka uzbrukums.

Nē, pirmkārt, es nebūt nedomāju, ka visus tēvijas dēlus nāktos turēt armijā; man ne prātā nenāk, ka Latvijai būtu jānes ārkārtīgi izdevumi armijas uzturēšanai. Es gribētu tikai norādīt, ka uz nākotni nevar skatīties pārāk rožaini, – mums jābūt nomodā. Otrkārt, es gribu pievest še dažus datus par bruņoto spēku lielumu un viņu uzturēšanu dažās valstīs pirms lielā kara.

Sabiedrībā valda ieskats, ka vismilitārākā valsts pasaulē pirms lielā kara būtu bijusi Vācija un, neskatoties uz savu militārismu, viņa karu pazaudējusi: tātad militārisms nav Vāciju glābis, bet gan novedis postā. Šīs domas ir nepareizas. Gluži otrādi: ja Vācija būtu bijusi tikpat militāri stipra kā viņas kaimiņiene Francija, tad gan, šķiet, jau 1914. gadā Parīze būtu ieņemta, un 1915. gadā viņa karu pabeigtu kā uzvarētāja. Pirms kara pastāvīgo armiju lielums bija šāds: Vācija – 761 000; Francija – 883 000; no kuriem 85 000 arābu, morakāņu un nēģeru. Tātad Francija, kārā iedzīvotāju bija 1/8 daļu mazāk, nekā Vācijā, miera laikā armiju uzturēja lielāku nekā Vācija. Vācijas miera laika armijā atradās 1,2% no visiem viņas iedzīvotājiem, turpretīm Francijas armijā – 2,1%. Kara dienestā apmācīto skaits Vācijā priekš pirmās mobilizācijas bija 2 772 000; Francijā – 3 123 000. Neapmācīto skaits, kuri pēc sava vecuma un veselības stāvokļa varētu tikt mobilizēti Vācijā palika 775 000, Francijai tikai 87 000. Tātad, ja pirms kara Vācija būtu bijusi tik pat militāriska kā Francija, tad Vācija 1914. gadā armijas rezerve sniegtos līdz 650 000, kuru pārvestu uz savu labo spārnu 4 nejauši iztrūkstošo korpusu vietā (viens pie Mobežas cietokšņa, viens pie Antverpenes, divi ceļā uz Austrumprūsiju pret Kenenkamisu), un vācu labajam spārnam ne tik vien nebūtu jāatkāpjas, bet viņš ietu uzbrukumā un dotu pat izšķirošu kauju. Parīze tiktu ieņemta, un Francija ja ne 1914. gadā, tad 1915. gadā būtu pilnīgi uzvarēta. Tātad Francija tikai ar savu milzīgo kara gatavību

miera laikā izglāba savu stāvokli un iznāca no kara kā uzvarētāja.

Pievestie skaitļi, savukārt, rāda, cik liela var būt miera laika armija samērā ar iedzīvotāju skaitu. Latvijai gan nebūtu vajadzības uzkraut tik smagu nastu, kādu nes Francija, uzturot 2,1% no visiem iedzīvotājiem miera laika armijā, tomēr arī Latviju nedrīkst savu bruņoto spēku samazināt zemāk par 1% no iedzīvotāju skaita. Latvijas armijas organizācijai, kara spēka vienību uzturēšanai kara dienestam vajadzētu dot priekš mūsu pastāvīgās armijas 1,1% līdz 1,2% no iedzīvotāju skaita, t. i., gandrīz Vācijas normu.

Kas attiecas uz izdevumiem priekš armijas uzturēšanas, tad Vācijā uz katru iedzīvotāju pirms kara iznāca 10 rubļu, Francijā – 16,5 rubļi. Zināms, pirmskara normas tagad nav piemērojamas, un daudzmaz viņas var tikt piemērotas, rēķinot zeltā. Šie izdevumi stāv ciešā sakarā ar valsts bagātību, un nabadzīgai Latvijai nebūt nav vajadzības uzturēt tik lepnu un dārgu armiju kā bagātai Francijai.

Ja valstij un tautai jāaizstāv tiesības ar spēku, tad viņai arī jāizlieto viss spēks, bet ne tikai daļas no tā; jo katra daļa atsevišķi var tikt viegli sasista, kamēr viss spēks būtu devis uzvaru. Francija uzreiz izlietoja visus spēkus, un tāpēc arī palika uzvarētāja. Mūsu mazajai tautai tas sevišķi jāņem vērā. Lielā Krievija sāka karu tikai ar vienu daļu no saviem spēkiem, bet viņai arī bija milzu teritorija. Mūsu teritorija turpretim ir visai šaura, un, ja mēs neizturēsim pirmo uzbrukumu, tad mēs būsim arī iekaroti.

Ja Francijas kultūra un rūpniecība necieta no tā, ka visi vīrieši, sasnieguši 20 gadus, bez izņēmuma izpildīja kara dienestu, tad, es domāju, arī Latvijai tas ir izvedams dzīvē. Tagad vairs nekaro valdības, bet tautas, un karš izšķir tautu likteņus, tāpēc arī visai tautai bez izņēmuma jānes apsardzības dienests kā personīgi, tā materiāli. Izņēmumu še nedrīkst būt, jo ikviens izņēmums būs netaisns attiecībā uz tiem, kas nes šos pienākumus. Krievijā bija dažādu veidu atvieglinājumi un privilēģijas, bet kāpēc tās piešķirt vienam uz otra rēķina? Ņemsim kā piemēru atvieglinājumus pēc ģimenes stāvokļa, kur tēva darba spējība tiek aprēķināta līdz 60. mūža gadam: vai tad tirgoņi, ārsti, advokāti, kas sasnieguši 60 gadus, pelna mazāk, nekā šī paša aroda strādnieki 55 gadu vecumā? Tālāk ņemsim strādniekus 59 un 60 gadus vecus. Vai nebūs daudz gadījumu, kur 59 gadus veca strādnieka veselības stāvoklis un darba spējas būs zemākas nekā 60 gadus vecam strādniekam? Ļoti bieži mēdz būt gadījumi, kur likumīgu atvieglinājumu saņēmušie atrodas labākos apstākļos, nekā tie, kuriem likums nedod nekādus atvieglinājumus. Tādēļ, man šķiet, būtu ļoti pareizi darīts, ja Latvija ņemtu paraugu no Francijas un nosacītu, ka apsardzības dienests pildāms viesiem vienlīdzīgi un bez izņēmumiem. No apsardzības dienesta varētu tikt atsvabināti vienīgi kropļi, kas fiziska darba

nespējīgi; turpretim cilvēki ar dažādiem miesas trūkumiem var nest apsardzības dienestu aizmugures iestādēs – darbnīcās, noliktavās, štatos utt.

Ar to būtu panākta taisnīga vienlīdzība, un līdz ar to iespēja vajadzības gadījumos izmantot vislielāko tautas spēku savu tiesību aizstāvēšanā.

Piedzīvojumi rāda, ka miera laikā dienesta ilgums jāpieņem uz divi gadi. Jāatzīmē tomēr, ka Francija 1913. gadā pārgāja no 2 gadu miera laika dienesta uz 3 gadiem. Divu gadu ilgs dienests priekš Latvijas armijas nebūs grūts, jo Latvijas mazajā platībā ikviens kareivis varēs viegli izmantot atvaļinājumus; ja vēl ieved atvaļinājumus par labu dienesta pienākumu zināšanu un centību, tad šie atvaļinājumi varēs būt diezgan bieži. Divi gadi jānodienē visiem tiem, kuriem mobilizācijas gadījumā jāpapildina miera laikā pastāvošās karaspēka daļas. Iesaucamo gadu Latvijā iznāks vairāk, tāpēc mobilizācijas gadījumā radīsies atlikums, kas, ievietots papildu bataljonos, kādas nedēļas varēs vēl apmācīties, lai pēc tam papildinātu aktīvo karaspēku samērā ar viņa zaudējumiem no slimiem, ievainotiem un kritušajiem. Tā tautas daļa, kas nozīmēta uz papildu bataljoniem, var būt mazāk apmācīta: no vecākiem gadiem, kuru apmācība novecojusies, un arī tiem jaunākiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nav nodienējuši pilnus divus gadus. Šī pēdējā kategorija var rasties Latvijā tikai pēc ilgāka laika; šimbrīžam priekšrocība viscaur jādod kara dalībniekiem.

Uz valsts apsardzības jautājumu ir jāskatās nopietni, jo tas ir Latvijas dzīvības un nāves jautājums. Mēs nedrīkstam aizmirst pēdējos gadus.

Latvijas Kareivis, Nr. 193 (1920, 10. oktobris).

Advertisements

4 responses to “Dienas grauds

  1. arī zemessargs

    Kad 90-to sākumā mums bija ap 2,5 milj. iedz. Aizsardzības spēku štābā tika rēķināts, ka mums vajadzīgi 10-15 tūkst. lielie pastāvīgie spēki un 50 tūkst. rezerve.

  2. http://www.salaspils.lv/novads/novads-aktualitates/esi-savas-zemes-saimnieks-stajies-zemessardze patika pragmatiskais stils, bez lieka patosa. ceru, ka šādas reklāmas kampaņas būs visā Latvijā!

  3. Tas ir sakompilēts no vairākiem publicētiem uzsaukumiem, kā, piemēram, no zemessargs.wordpress.com, uz ko arī ir atsauces.

    Man ar tas patoss krīt uz nervu. Viņš galina nost visu rekrutēšanas pasākumu, manuprāt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s