Par procentiem

Latvijas Avīze 2017.gada 7.marts

Pazīstams amerikāņu uzņēmējs un grāmatu autors Orins Vudvards (Orrin Woodward)  reiz teica: “Nekad nejauciet patiesību ar jaunāko publisko aptauju rezultātiem”.  Vienmēr cenšos sekot šim ieteikumam un uztvert aptaujas caur kritiskas analīzes prizmu, jo īpaši, ja kāds  uz šādu aptauju rezultātu pamata būvē tālejošus  plānus vai pieņem svarīgus lēmumus. Šoreiz grūti neiesaistīties diskusijā, jo aizsardzības tematika man ir diezgan labi pazīstama. Runa ir par jaunāko SKDS  pētījumu “Latvijas iedzīvotāju viedoklis par valsts aizsardzības jautājumiem”, kas ir absolūti perfekts sabiedriskās domas atspoguļojums, kas būdams uztverts nekritiski var novest pie pretrunīgiem secinājumiem, attiecīgi arī pie kļūdām rīcībā. Proti, pētījuma dati liecina, ka Latvijas iedzīvotāji kopš 2014.gada nemainīgi ievieto  militāros draudus 3.vietā aiz ekonomiskās krīzes un noziedzības. Tas notiek neskatoties uz to, ka vienkārši pavērojot mūsu sabiedroto un draudzīgo kaimiņvalstu valdību uzvedību, nekādi nešķiet, ka viņi piekristu šādai secībai  – Latvijai palīgā tiek sūtīti nevis biznesa padomnieku  bataljoni vai FIB aģentu pulki, bet pilnasinīgas  militārās vienības, tātad tiek sperts solis, kas vārda tiešā nozīmē dārgi izmaksā donorvalstu valdībām gan politiski, gan finansiāli. Tomēr Latvijas sabiedrības uzmanība iekšpolitiski joprojām fokusējas (vai tiek fokusēta) galvenokārt uz ekonomikas nedienām un noziedzības pieaugumu (esošu vai šķietamu). Gandrīz 2/3 sabiedrības infantili ignorē nepatīkamas perspektīvas (militāros riskus), lai gan zemapziņā saprot, ka karš vai bruņots konflikts sistēmiski apdraud gan visu respondentu trauslās labklājības pamatus, gan  katra  konkrēta iedzīvotāja likteni. No šī paša pētījuma izriet, ka visbiežāk informāciju par militāro jomu un valsts aizsardzības jautājumiem cilvēki uzzina no televīzijas raidījumiem un tīmekļa portāliem, kas acīmredzot ļoti veiksmīgi  spējuši uzburt ainu, ka tieši ekonomiskā neraža un noziedzība ir problēmu problēmas, bet NATO sabiedrotie izvieto šeit savus karavīrus un tehniku prieka pēc vai pārspīlēta alarmisma dēļ. Diemžēl tas ir tālu no patiesības. Visvairāk gribētos uzrunāt tos 8% respondentu, kuri plāno pievienoties Zemessardzei tikai sākoties karam, kas pati par sevi ir apsveicama apņemšanās. Tomēr tad rodas jautājums “ko tu proti kā karavīrs?”, jo zemessarga zvēresta nodošana automātiski nepadara civilpersonu par kvalificētu kājnieku kareivja pakāpē. Karavīrs tas ir arods, kuru zemākajā kvalifikācijas  līmenī var apgūt apmēram 200 mācību dienās. Skaidrs, ka pēc X stundas iestāšanās mūsu NBS rīcībā šādu laika rezervju nebūs un tad padomāsim, kas var būt bīstamāks sev un savējiem kā neapmācīts, bet entuziasma pilns karavīrs. Tātad secinājums ir viens – tiem, kuri sevi redz kopā ar 8,1% potenciālo valsts aizstāvju nav jāgaida “pastardienu”, bet tūlīt jādodas uz tuvāko Zemessardzes  bataljonu ar iesniegumu, jo prakse rāda, ka vidēji  pat ļoti labs un aktīvs zemessargs 200 mācību dienas “savāc” 8-10 gadu garumā. Visiem būs labāk, ja potenciālais valsts aizstāvis nepieciešamo profesionālo apmācību izies savlaicīgi, tas cels viņa pašnovērtējumu un attiecīgi arī cīņas sparu un kaujas spējas. Īstenībā 8%  “stāties gatavo” tas ir ļoti daudz (atcerēsimies, ka šodien NBS saraksta sastāvu veido tikai nedaudz virs 1%  no visiem valsts iedzīvotājiem ) un ja tiem vēl pievienotos daļa no svārstīgajiem 16% vai individuālos cīņas plānus lolojošajiem  7,1% , tad miera laikā no šī skaita tiešām varētu  atlasīt un apmācīt vēl 20-30 tūkstošus reālu karotāju klāt pie esošajiem. Bet tas jau būtu nopietns spēks, kurš ne tikai grib, bet arī spēj. Tagad par ne-spēku. Visvairāk man ir žēl to 13,7% respondentu, kuri visgudri izvēlējušies kara gadījumā “atstāt valsti”. Skaidrs, ka daudziem no viņiem nav personīgā helikoptera vai vismaz kārtīgas motorlaivas. Tātad trimdā viņi plāno doties ar autotransportu, kas gandrīz vienlaicīgi izbrauks vienā virziena pa 3-4 galvenajiem valsts ceļiem. Neizplūstot aprēķinos iesaku atsaukt atmiņā braukšanu vasarā uz kādu populāru mūzikas festivālu un to faktu, ka konflikta gadījumā pat draudzīgās valstis atjaunos robežkontroli, tātad kustība būs atkarīga no ceļu un  kontrolpunktu caurlaidības spējām. Maigi izsakoties pasākums var ievilkties. Tādēļ aicinu “valsts atstājējus” vēlreiz izvērtēt savas izredzes un parūpēties par drošu pajumti tepat Latvijā ar pieeju dzeramam ūdenim un savlaicīgi sarūpētiem pārtikas krājumiem. Bet vēl labāk būtu darīt visu, lai kara scenārijs nekad nerealizētos. To var panākt pievienojoties tiem desmitiem tūkstošu līdzpilsoņu, kas vienā vai citā veidā jau ir pievienojušies NBS, vai tuvākajā laikā to izdarīs. Vēl viens aspekts, kuram jāpievērš uzmanību izvērtējot SKDS pētījuma datus ir tas, ka katram no mums var būt  savs, personīgā  pieredzē balstīts, viedoklis piemēram  par izglītības vai veselības aizsardzības sistēmas stāvokli, ko ikdienā katrs izjūtam uz savas ādas, tomēr ar armiju lielākai iedzīvotāju daļai dzīves ceļi nekrustojas un  ir zināms tikai tas, ko no preses relīzēm pārstāsta plaša profila masu mediji un amatpersonas, kurām optimisms ir daļa  no amata apraksta. Tas var novest pie nepilnīga priekšstata veidošanās par problēmu, kas ir vitāli svarīga katram no mums.  Tādēļ sabiedrībai būtu uzmanīgāk jātver tie signāli, kas pēdējā laikā arvien biežāk raida mūsu sabiedrotie. Papildus tam varētu būt lietderīgi piespiest sevi iepazīties ar kaimiņu pieredzi valsts aizsardzības nodrošināšanā un uzdot sev jautājumu, vai tas ir normāli, ka  tikai 1%  Latvijas iedzīvotāju ir pienākums, kvalifikācija un prasmes aizstāvēt atlikušos 99%.

 

Advertisements

35 responses to “Par procentiem

  1. jā, mans “urrā” patriotisms nav tik liels, lai tāpat vien aizstāvētu “atlikušos 99%”, piedevām par savu naudu pērkot ekipējumu! un karot kopā ar vidusskolēniem, kuri apguvuši militāro mācību, arī nav “aršana”. joprojām gaidam no Garisona k-ga solītos apmācītos rezerves karavīrus, kuri caur Alūksni vai ZS mācību centriem tiktu nostādīti ierindā. līdz Namejam vēl tik gads palicis… diez cik līdz X stundai?!

    • Ir vadi ZS kur šo domāšanas veidu praktizē un propogandē, sākot no formastērpiem beidzot ar ierosinājumiem pašiem iegādāties ķiveres.

      • A ja nav valstij, ko iedot X stundā un pat ķiveres un uzkabes uz mājām nedod, kur nu vēl ieročus, tad kas cits atliek?
        Loģiski, mesties lielākiem privātpasūtījumiem un sūtīt sev uzkabes, ķiveres un bruņu vestes.

        • šādā veidā valstij ļaujot neko nedarīt un augšām teikt, ka viss ir kārtībā. pērciet, es nenosodu! un arī neatbalstu! vienmēr ir bijis tā- jo lielākā .irsā, jo kāds ātrāk sāk domāt un darīt.

        • Atkarīgs no rotas/ vada komandiera manuprāt. Iespējams, ka nevēlēšanās nodarboties ar “papīru rakstīšanu” gadījumā kad teiksim, kāds sabojā ekipējumu, saplēš guļammaisu, norauj ķiverei zoda siksnu vai izdedzina caurumu auksta laika jakā- mazums kas notiek mācību laikā? Normāli jau protams būtu ja izsniegtais ekipējums tiktu saudzēts un uzturēts kārtībā.

  2. Man liekas, ka nekāda x stunda nebūs, mēs tomēr esam nato un putins nav tik drosmīgs lai uzbruktu nato

    • Kalniņam arī tā šķiet. Bet ja tu uzmanīgi lasītu VB tad pamanītu domu, ka samazinoties konvencionāla kara draudiem (pateicoties NATO kontingentiem šeit) pieaug ts hibrīdkara draudi. Hibrīdkarš nav tikai veģetārais infokarš un neredzamais kiberkarš, tam ir arī militārā sastāvdaļa (kā A-Ukrainā), kuras atvairīšana ir NBS pienākums, kas prasa apmācītu personālu, jo vairāk, jo labāk.

    • arī zemessargs

      Kamēr šeit NATO kontingents, tad drīzāk nē. Kad būs prom, tad savādāk.
      Ja Putinam pauti pašu mājās sāks svilst, tad visu ko var izdomāt, piem. zibenskaru un tad sarunas kur kaut ko sev izkaulēs.

  3. man darbā ir pāris 13,7% stratēģijas piekritēji. Reizēm brīnos, cik viens cilvēks var būt naivs? Dzīvē ieņem atbildīgu amatus un strādā ar lēmumu pieņemšanu, informācijas analīzi utt. Taču “bēgšanu” pilnīgi reāli pielīdzina pēdējam atvaļinājumam, kurā brauca ar ģimeni uz Eiropu. Veči tiešām liekas, ka varēs tā līgani aizvizināties līdz Francijas kūrorta viesnīcai un…. ilgstoši saņemt finansējumu no okupētajā Latvijā palikušā uzņēmuma??

    • Pieauguši cilvēki, lai paši lemj, mēs viņus brīdinājām 🙂 Ja kādam ir draugos banķieris vislabāk vadīties pēc viņa uzvedības, šitā suga visu zinās pirmā.

  4. Labs raksts. Man pašam būtu grūti pateikt labāk.

  5. Viena liela problēma visā ir arī, ka daudzi cilvēki – tai skaitā šeit komentāros rakstošie, neizprot jēdzienu “valsts”. Valsti novienādo ar jēdzienu “valsts vara”, daži vēl pat – ar “politiskā elite”. Un tad rodas visādi murgi, kā – “kādēļ man jāaizstāv šī valsts”, vai “kādēļ man būtu jāaizstāv politiķi/valdība/politiskā elite” u.tml. Sākumā liekas – nu kāda starpība, ko lieto – valts vai valsts vara. Bet tā nebūt nav. Šai atšķirībai ir milzīga nozīme.

    Valsts divi pamatelementi ir teritorija (sava zeme) un iedzīvotāji (sava tauta). Valsts vara (parlaments/valdība) ir tikai trešais valsts definīcijas atzars, trešais valsts elements. Turklāt šis trešais elements ir maināms. Kamēr nebūs izpratne par to, ka aizstāvēt valsti, tas nozīmē aizstāvēt savu zemi un savu tautu, nevis kaut kādus politiķus, tikmēr nekas daudz arī nemainīsies.

    Šāda nepareiza izpratne veicina arī ru propagandas “failed state” (vissirslikti) veiksmi. Jo visi visur vaino valsti, jo ar valsti saprot valsts varu. Bet ja ar valsti saprastu paši sevi un savu zemi, un vainotu visā valsts varu, tad “failed state” propaganda neietu cauri, jo valstij (sev un savai zemei) jau nebūtu ne vainas, vaina būtu tad tikai politiķiem, kuri jānomaina, kas savukārt nodrošinātu to, ka neattīstās tālāk visādu murgu apspriešana par to, ka vai mums valsts vajadzīga, vai varbūt labāk pievienoties ru, u.tml. Kā arī, apzināšanās, ka valsts esam mēs, tai skaitā – es, celtu narī cilvēka atbildību un liktu vairāk saprasts un padomāt, kāpēc jāiet uz vēlēšanām, kāpēc ir nopietni jāpaanalizā, par kuru vēlēt utt.

    Veicinājusi šo visu filozofiju ir arī modīgā nacionālas valsts nozīmības noliegšanas un propaganda par EU federalizāciju. Tā rezultātā tiek potēts iekšā, ka LV kā nacionāla, patstāvīga valsts nav vajadzīga, ka tai obligāti kaut kur jāiekļaujas. Ka nepietiek ar sadarbību, ka vajag kaut kur palīst zem kāda apakšā vai būt kaut kā cita sastāvā. Un cilvēki vairs neredz būtisku atšķirību – būt EU vai RU sastāvā, atšķirība tikai atsevišķās praktiskās lietās, lemj tāpat visu kaut kur tālu kaut kas cits. Un tādējādi savas valsts nepieciešamība ir noniecināta.

    EU attīstība ir aizgājusi nepareizā virzienā, EU būtu jābūt tieši tādai pat organizācijai kā NATO – neatkarīgu valstu sadarbība atsevišķos jautājumos. Nevis jāveido kaut kāda kopīga federāla valsts. Pietiktu ar brīvo iekšējo tirgu, vienotu ārējo muitu un ārējo robežu, brīvu iekšējo pārvietošanos un darbaspēka kustību, vienādi galvenie principi normatīvajā bāzē. Un vēl lauskaimniecības politika, kaut gan tur arī ir daudz kas diskutējams. Un viss. Nekādi EU parlamenti un nekādas milzīgas EU ierēdņu armijas.

    Tā kā beidzam lietot tādas frāzes kā “šī valsts” (jo ir “mūsu valsts”), beidzam visur neizdarībās vai nebūšanās vainot valsti, bet ja gribās lōti vainot kādu, tad vainojam valsts pārvaldi, politķus, ierēdņus, ministrijas utt., un vēl labāk – konkrētus politiķus, ierēdņus, ministrijas u.tml., nevis vispārinot uz visiem. Katrā ziņā – mūsu valsts tiešām ne pie kā nav vainīga.

    • Ir vēl viens arguments. Ja nav pamata apšaubīt vēlēšanu norisi un rezultātu, tad jāpieņem tādu valdību, kāda ir, jo tāda ir tautas griba. Nepatīk nepareiza tauta? Tad jau nav par ko runāt tālāk ar šo cilvēku. Man arī daudz kas nepatīk politiskajā elitē, bet es zinu, ka tauta to var mainīt, kad pienāks laiks.

    • ++
      Krievi, starpcitu, būtu labs piemērs. Tur jau tā vara ir iztrūnējusi krietni trakāk par Latvijas, bet krieviem tas netraucē ar putām uz lūpām uzteikt savas tautas varenību un īpašo vietu pasaules vēsturē.
      Šeit būtu jāizceļ mediju loma šādas sabiedrības nostājas veidošanā. Salīdzinoši neatkarīgi mediji Latvijā veido saturu, kas rezonē ar pieprasījumu un pieprasīts kkādu kultūrvēsturisku īpatnību dēļ ir negatīvs kontents : problēmas, skandāli sazvērestības. Un tā kā patērētāju pamatmasa ir ārpus pārvaldes strādājošie, tad pamatā tiek straumēta info, kura piesaistītu šo galveno grupu ar tādu ziņu, ka problēmu pamatā ir valsts vara nevis sabiedrība kopumā, un cilvēkiem glaimo doma, ka viņu sūdīgās dzīves cēlonis ir kāds cits nevis viņu pašu nožēlojamība( KF medijos turpretim nemitīgi tiek pludots, ka iekšējās problēmās vainīgi NATO, CIP; krievi ir izcila tauta ar super sportistiem, specnaziem un WW2 veterāniem; krievus ārvalstīs visi nepamatoti abižo). Kopsummā ar to, ka cilvēku pamatmasai postpadomju telpā iztrūkst to smadzeņu kroku, kas atbild par kritisko domāšanu, veidojas šie 13 procenti.
      Kgan šaubas rada dotā bēgļu proporcija. Esmu pārliecināts, ka ģenerālkopa uzrādītu ievērojami lielāku īpatsvaru.

  6. arī zemessargs

    Uztraukšanās par noziedzību ir pārspīlēta. Latvijā ir zemākais noziedzības līmenis Baltijas valstīs un lēnām tas samazinās (iespējams gluži vienkārši iedzīvotāju skaita samazināšanas dēļ)
    https://pbs.twimg.com/media/C8FZiUFWkAAA6vY.jpg:large

    http://www.irlv.lv/2013/4/2/infografika-noziedzibas-tendences-latvija

  7. Atpakaļ ziņojums: Ierakstu izlase #36 - Stacija

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s