Par virsnieku uzrunām zemessargiem

Zemessarga pieredze

Šī ziņa vairāk takā domāta vecākajiem un augstākajiem virsniekiem un tā ir par nolemtības garšu visās uzrunās zemessargiem. Runas veidne ir apmēram šāda:

Paldies, ka esat atraduši un varat ziedot savu brīvo laiku.. Ko būtu varējuši pavadīt kopā ar savām ģimenēm.. Ko esat izbrīvējuši no saviem darbiem civilajā dzīvē..

Tad seko tēze, kurā galvenie atslēgas vārdi ir “Latvija” “nosargāt” “neatkarība” un “patriotisms”. Kuram kā punkts uz “I” seko papildinājums “nepieciešamības gadījumā ziedot savu dzīvību”.

Te nu gribas iepūst taurītē un noraut stopkrānu.
Ziedot, b***,  jūs varat nabagmājām!
Vēl jo vairāk – dzīvību.

Tāda sajūta, ka viss jau ir nolemts. Zemīšiem sāk šķobīties morāle, klejo baumas, ka “mūs metīs pret ienaidnieku pirmos” un lielgabalu gaļas joks vairs nešķiet smieklīgs. Tāda sajūta, ka zārku iepirkums kopā ar lāpstiņām jau pasūtīts, atliek tikai līdz 2020tajām tos nelaimīgos 14’000 zemessargu no tautas sakasīt.

Kur te ir motivācija?! Kur?
Nē, es neesmu gatavs mirt un netaisos atdot savu dzīvību!
Jums…

Skatīt ziņu 160 more words

Advertisements

44 responses to “Par virsnieku uzrunām zemessargiem

  1. Par dzīvības ziedošanu toč varēja neuztraukties. Neviens tak netaisās dzīvot mūžīgi. Dzīvība mums ir iedota kredītā, un skaidrs, ka kādreiz no tās būs jāatvadās. Sekojoši, kur ir problēma ziedot? Šitā mēs vēl sanākam kā vinnētāji, jo neprasa neko vairāk.
    Ja viņi būtu teikuši “paldies, ka esat gatavi, ja būs nepieciešams, nākamgad iepirkt vēl ekipējumu par 500 EUR vai vairāk”, tad gan es apvainotos.

  2. Uzrunās vienkārši laužas ārā tas, ko iekšēji viņi jūt. Ja būs sūdi, tad džeki mirs un lielā skaitā. Labāk pabaidīt tagad, lai tie, kas raustās vairāk notinas uzreiz un pārējie vēlāk nesaka, ka netika brīdināti.

    • Šīs uzrunas nav mainījušās kopš kāda 1998.gada. ZS sākumā runāja rožaināk.

    • Domāju ir kāds špikeris vai dienesta laikā tā atklausies tās uzrunas, ka pats sāc tās atražot. Šablona lietošana ir paņēmiens kā droši un kopumā apmierinoši tik galā ar nepatīkumu uzdevumu – publisku runu. Sliktāk, ja šablonus lieto taktikā 🙂

  3. Anonīmais Labvēlis

    Iedvesmojoši. Nez kāpēc nāk prātā kamikadzes.

  4. Es teiktu, ka cepiens par velti. Kurš no Latvijas vadoņiem ir mācējis iedvesmojoši runāt? Tikai Ilvess. Tāpēc, viss ir normas robežās, un trūkstošo vienkārši piedomājam klāt paši.

    • Cepiens pamatots.

      Folksšturmam vismaz bija ievesmojošas fīrera uzrunas, mums pat tā nav.

      • Mums toties ir iedvesmojošas Putina uzrunas.

        Iesaku izlasīt Veine Linna “Nezināmo kareivi”, pēc tam par zemessardzi un izteiksmes veidu kļūst skaidrs viss, un neatliek vietas mazdūšīgai čīkstēšanai (es uzreiz pie ad hominem argumentiem). Nav jau liela starpība starp somiem Turpinājuma karā un mums, ja nu vienīgi viņiem bija vairāk ložmetēju un artilērija, kamēr mums būs moderni BPLA (kā teica vakardien Bergmanis – mani tas iepriecināja)

    • Anonīmais Labvēlis

      Nez kā mainītos uzvaru statistika kontakta cīņu sportā aļa bokss, ja treneri tā vieta, lai motivetu savu audzēkni, bubinātu tam ausī ko līdzīgu “nu jā, viss var gadīties, arī pa seju gan jau dabūsi kārtīgi un uz uzvaru arī tās cerības, nu tadas, pats tak redzi, kas tev tādam amatierim pretī – čempions ar lielo burtu! Bet nu ja kas, protams esi gatavs saņemt skaistu nokautu. Nu tad cerams saredzēsimies vēl, bet tagad ar die…ops, gribēju teikt- ej”.

      Nu vajag būt motivejošai uzrunai, par sporta spēlēs, tak katrs cenšās ka var un cik sagurums ļauj 🙂 Sporta spēlēs gan nav paredzets, ka kads izpildīs uzdevumu, kas saistīts ar briesmām cilveka dzīvībai.

      Vispār interesanti ko dara visi PR “speci” štatā, ka ļauj priekšniecībai vilkt “gaudu dziesmu”? Vai arī to uzskata jau par gana motivējošu, ja jau redz pieminētas visas svarīgās lietas no “Motivējošās Lietas, AM kompilācija” saraksta?

  5. Agris Purviņš

    Par iedvesmojošām runām un morāli noteikti ieteiktu izlasīt ģenerāļa P.Radziņa darbu “Kara vadonis”. Tur ir ļoti labi viss salikts pa plauktiem!!!

  6. Lūk šo es gan nesaprotu! Karavīriem miera laikā nemaz pārāk slikti neiet. Jā, ir fiziska slodze, kas pielīdzināma sportistu aktivitātēm. Jā, ir disciplīna un reglaments, bet pie tā pierod un nemaz pārāk personību negrauj (ja vien nav ģedovščinas vai citas netaisnīgas attiecības). Jā, ir ierobežojumi civilā dzīvē, taču dienests savas valsts teritorijā dod iespēju arī normāli komunicēt ar radiem, veidot ģimeni utt. Vienlaikus karavīra, savā ziņā arī zemessarga gatavošanai tiek lietoti budžeta līdzekļi (to daudzums jau ir cita sāpe). Retorisks jautājums – kam tad pamatā nodokļu maksātāju nauda aiziet?! Vai tad ne kara iespējai? Atšķirībā no skolotājiem, policistiem, ugunsdzēsējiem utt., kuriem ir noteikti pienākumi sabiedrībā miera laikā, karavīra pienākumi pamatā ir paredzēti vien nākotnē iespējama kara laikā, kuriem tie miera laikā tikai tiek gatavoti. Savukārt karš nozīmē potenciālu iespēju mirt. Līdz ar to, vai tad NAV taisnīgi sagaidīt, ka karavīra, daļēji arī zemessarga attieksme pret sabiedrību ir gatavība mirt savu pienākumu īstenošanas laikā?! Sevišķi ņemot vērā, ka no morāles viedokļa ikvienam patriotam būtu tā kā jābūt gatavam mirt par savu valsti kara gadījumā.
    Vismaz no civilista skatījuma nav īsti saprotamas jūsu žēlabas, kad augstākie virsnieki oficiālas parādes gadījumā sabiedrības priekšā piemin karavīra sūtību.
    Tiešām autora doma ir apzināti censties izspraukties par vidu – gan pilnvērtīgi dienēt armijā, gan pārliecināti noraidīt gatavību ziedot savu dzīvību, ja tas kļūst nepieciešams?!
    Ja tā, tad no kurienes sabiedrībai smelties partriotisma garu? Varbūt piedāvājat labāk no hipsteru pļāpāšanas pie bāra letes?
    Ā, nē, es sapratu – no politiķiem, kuru reitings sabiedrībā jau tā ir katastrofāli zems, toties viņi prot skaists runas teikt.
    Jo no karavīru attieksmes īstu patriotismu negaidiet. Ja sāksies īsti sūdi, kur var zaudēt dzīvību, tad…

    Ps. Piedodiet par skarbu runu, taču aktīvi uzturētam blogam, manuprāt, ir jābūt gatavam izdzirdēt arī neglaimojošus komentārus.

    • Svarīga nianse runa ir par brīvprātīgajiem karavīriem (zs), kuriem būšana par karavīru un zvēresta došana nav nekur noteikta kā pienākums. PD tas ir cits stāsts. Pilsoņa pienākums noteikts ar Nacionālās drošības likuma 5. pantu, kas nosaka Latvijas pilsoņu pienākums un tiesības, proti: “Katra Latvijas pilsoņa pienākums ir aizstāvēt valsts neatkarību, brīvību un demokrātisko valsts iekārtu.” Bet jebkurš civilais pilsonis var pamatoti aizrādīt, ka “jus taču mani neiemācījāt KĀ aizstāvēt”. Līdz ar to 1% LV vēlētāju (ZS+PD) vēlas īpašu attieksmi pret sevi, jo riskēs, saskaņā ar zvērestu vai zvērestu un līgumu, ar visu, kas tiem ir.

    • es ar nezinu, par ko te jāčīkst, jo nevis katram karavīram (zemessargam) ir jābūt gatavam cīnīties (kura rezultātā var mirt) par šo valsti, bet gan katram PILSONIM!!! jautājums tik par to, lai nebūtu jāmirst muļķību vai kāda neizdarības dēļ!
      protams, es kā reālists vairāk priecātos par otru apavu pāri (kuru tagad man nāksies pašam pirkt) nekā svinīgām runām.

    • Agris Purviņš

      Ļoti gari un plaši aprakstīji, bet cepiens patiesība ir par to ka, komandieri aicina “skaisti mirt”, bet karavīrs dabiski negrib mirt. Viņš grib “neglīti izdzīvot un uzvarēt” un tāpēc būtībā pastāv šis un jau daudzi citi blogi, kur mēs plosāmies par iespēju mūsu karavīram “neglīti izdzīvot un uzvarēt”.

  7. Un labprāt gribētu uzzināt, ko autors saprot ar sava raksta pēdējo, uzsvērto vārdu “Jums…”
    Domāts – savu tautu?

  8. Tiešām nepareizs uzstādījums, pareizāk būtu teikt un “iepotēt” – nepieciešamības gadījumā palīdzēt iebrucējiem ziedot viņu dzīvības iebrucējvalsts labā 🙂

  9. Patons viņam pa lielam piekristu.

  10. Nemirstigais Patona teiciens.
    No bastard ever won a war by dying for his country. He won it by making some other poor dumb bastard die for his country.

    • Jā, Patonam nebija jālien pēc vārda kabatā:
      “The bilious bastards who write that stuff for the Saturday Evening Post don’t know any more about real battle than they do about Then there’s one thing you men will be able to say when this war is over and you get back home. Thirty years from now when you’re sitting by your fireside with your grandson on your knee and he asks, ‘What did you do in the great World War Two?’ You won’t have to cough and say, ‘Well, your granddaddy shoveled shit in Louisiana.’ No sir, you can look him straight in the eye and say ‘Son, your granddaddy rode with the great Third Army and a son-of-a-goddamned-bitch named George Patton!””

      😀

  11. Tālavas Taurētājs

    Komandiera uzrunas karavīriem liecina vai tas ir īsts komandieris vai tāds kāzu ģenerālis kā, piemēram, Vectirāns. Neviens normāls karavīrs nav gatavs mirt. Mirst tikai mīkstčaulīgi mērģļi, kas nav gatavi cīnīties par saviem mīļajiem, cīņu biedriem, tēva mājām un valsti. Tie, kas mirst veido statistiku, tie, kas cīnās un krīt tiek apcerēti dziesmās. Karavīrs ir gatavs atdot dzīvību par valsti un tā ir milzīga starpība. Ja kāds grib pateikties par to, ka karavīrs ir gatavs mirt, tad lai iet uz nabagmāju. Tādi teksti tikai liecina, kādi mīkščauļi ir vadībā, jo zemapziņā viņi apzinās, ka ir vājāki par tiem, ko komandē. Tādam komandierim nevar uzticēties.
    Īstai komandiera uzrunai ir jābūt tādai, kas liks aiziet uz elli un atpakaļ!

    • Rakstā ir citēts: ”ziedot savu dzīvību”. Tu uzsver, ka pareizi ir ”gatavs atdot dzīvību”. Kur tad ir atšķirība starp rakstā citēto augstāko virsnieku un tevis pausto?
      Otrs jautājums – no kurienes tu tik zinošs par miršanas tēmu? Esi skatījies nāvei acīs, ka tik droši zini, kā cilvēki jūtas, kad rodas nāves briesmas?
      Vai arī tās ir vienkārši neskaidri ievirzītas protesta emocijas pret “valdību” un “mīkstčaulīgiem komandieriem”?
      Es jau nezinu neko par komandieriem, varbūt arī ir mīkstčaulīgi un nepareizi runā ar karavīriem un zemessargiem. Taču man šķiet, ka nāves tēma nav nemaz tik vienkārši pa plauktiņiem saliekama, lai viens formulējums par šo tēmu skaitītos pareizs, bet cits savukārt nepareizs.

    • Vēl gribu piebilst savu personīgo viedokli (kā noprotu, atklātā interneta blogā katram ir tiesības izteikt personīgo viedokli). Manuprāt, teiciens ”tie, kas mirst, veido statistiku”, ir, ēē, kā lai to maigāk pateic, augstprātīgs.
      Ne tev vērtēt! Nav tev morālas tiesības karināt kaut kādas birkas tiem cilvēkiem, kuri ir miruši karā, pat ja viņi nomira bez neviena šāviena veikšanas. Ja mierlaikā sevī jūti gatavību krist varoņa nāvē, tas nenozīmē, ka jau tagad vari nicīgi izteikties par tiem, kuri mirs, piemēram, pavisam nejaušā situācijā bez jebkāda varonīguma. Manuprāt, karš un nāve nav īstie temati, ar kuriem mierlaikā pašapliecināties, pat ja tev patiešām ir pamats lepoties ar sevi.
      Nicināt var nodevējus. Tie, kuri karā vienkārši miruši ne-varoņa nāvē, nav nicināmi. Tāpēc savu “mīkstčaulīgi mērgļi” labāk iebāz sev pakaļā, narcis!

      • Tālavas Taurētājs

        Tas ko es rakstīju par ”tie, kas mirst, veido statistiku” ir pārfrāzējums no Staļina teiktā “Смерть человека – трагедия, смерть миллионов – статистика”. Lielākoties konfliktos bojā iet bojā civielie. Nožēlojami ir noskatīties, ka vīriešu kārtas cilvēki ļaujas ilūzijai, ka karš vai konflikts tos neskars, bet tā nekad nav. Tāpēc ir mīkstčaulīgi slēpties izlūzijās no realitētes un nemēģināt cīnīties. Cīņa ir forma, kā likteini veidot pašam, bet ne paļauties kāda želsirdībai vai mirkļa untumiem.
        Varbūt Tev ir kas iebilstams arī pret šo tautas dziesmu: “Labāk mani karā kāva, Ne celiņa maliņāi. Brīvu vīru karā kāva, Suni ceļa maliņāi.”
        Ceru, ka pieļauj iespēju, ka kādam dzīves gājums un gūtā pieredze var būt ir bijusi nedaudz atšķirīga no Tavas un ir redzēta nāve pavisam tuvu. Iespējams, ka Tevi aizskāra tas par apcerētajiem dziesmās, steidzu Tevi nomierināt, tā bija norāde uz aizgājušo laiku eposiem. Mūsdienās jebkura nāve veido statistiku, nāvē nav varonības, tā vienkārši ir. Varonība ir izdarīt pareizo izvēli un netlaidīgi sekot tai.
        Komandierim ir pienākums izdarīt visu, lai padotie karavīri būtu ekipēti, apmācīti un apbruņoti. Tāpat viņam ir pienākums plānot operācijas tā, lai nebūtu bezjēdzīgi kritušie. Tad nevajadzēs pateikties par gatavību mirt.

        P.S. Mani protams sajūsmina, kā Tu izmanto iespēju “atklātā interneta blogā katram ir tiesības izteikt personīgo viedokli” un norādi kur un kam iebāzt savu viedokli. Labi darīts, Naichez, apaču virsaiti!

        • Tu neatbildēji uz pirmo jautājumu, augstprātīgais Staļina tekstu sludinātāj.
          No kā tu spried, ka mani aizskāra dziesmas? Un no kā tu spried, ka civilpersonas ir mīkstčaulīgāki par militārpersonàm? Wishful thinking?
          Un, piedod vēlreiz par viedokli Tavas Varonīgās Personas priekšā, taču pēc tevis demonstrētās pārākuma attieksmes neizskatās vis, ka tu būtu reāli skatījies nāvei acīs.


  12. Tas laikam ir labi un varam gulēt mierīgi ar plinti skapī, nevis zem gultas.

    • Matiss turpina atstāt tikpat labu iespaidu, kā varētu gaidīt. Šinī sakarībā arī loģiskas ir ziņas par to, ka Matiss ir nonācis nopietnā konfliktā ar pārējo Trampa komandu, un turpina noraidīt ierosinātos vietniekus.

      Neredzu neko, kas liktu domāt, ka Matiss nav īsts virsnieks un goda vīrs.

      • Tomēr nevar nepamanīt, ka McCain burtiski izspieda no viņa to atbildi par baltiju tikai ar 2.piegājienu.

        • Nez, es teiktu, ka tieši izteicās kad prasīja, izvairīšanos nesamanīju.

          Tālākais par Vovas centieniem salauzt NATO jau arī būtībā ir par mums, tā kā tas nez vai tika piedomāts uz vietas.

          Neliegšos, man Matiss ļoti simpatizē. Viņš kā POTUS būtu vienkārši perfekti.

  13. Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
    Svēto gleznu velvju iedobumā. −
    Rāda viņš ar savu strupo pirkstu.
    Balss kā bazūne skan biezos mūros.

    ——–/////////————-

    No zemzemes jūsu tauta ceļas.
    Bet bez asinīm tai neuzcelties −
    Jūsu asinīm un jūsu kvēles:
    Tas ir zieds, kas viņas sirdi glabās,
    Stiprums lielais, kas to kopā turēs
    Vienmēr, mūžos. Zemgaliešu vīri,
    Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt:
    Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,
    Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,
    Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa
    Augšup celtu visu savu tautu.

    Te no vēstures un dzejā. J.Vācieša sprediķis (uzruna karavīriem) Piņķu baznīcā. Uzruna bija ko tieši teica, laikam nezin neviens šī ir A.Čaka versija. Pilns balādes teksts šeit: http://latvjustrelnieki.lv/lv/knigi-95937/knigi-aleksandrs-chaks-118015/osenjonnye-vechnostjju-137891

    • Komandieriem īpaši prasās piezīmju blociņā

      Vīri,Rītu kauja. Atkal. Bet jūs zināt:
      Cīņā iet ir brīvu vīru daļa…

      • Pirms kaujas zemgaliešiem uzrunu Vācietis neteica Pinķu baznīcā – tas ir Čaka piedomājums. Tas gan nemaina atziņu vērtību.

        Man no ievada laikam vislabāk patika:

        Un tu, čal,
        Kad būs laiks, stājies rindā un kapā,
        Un vai nu uzvari, vai nāc pie mums kapā. —

        Linkotās (maķenīt prokrieviskās) lapas beigās dotais links uz Mūžības skarto lejupielādi vairs neiet – taču es senos laikos jau paspēju pieseivot.

        Lūgtum, ja kādam bundziniekam nav pie rokas, bet ir vēlme pāršķirstīt: https://failiem.lv/u/nzgva8qx

  14. “The deadliest weapon in the world is a Marine and his rifle. It is your killer instinct which must be harnessed if you expect to survive in combat. Your rifle is only a tool. It is a hard heart that kills. If your killer instincts are not clean and strong you will hesitate at the moment of truth. You will not kill. You will become dead marines and then you will be in a world of shit because marines are not allowed to die without permission.” no Full Metal Jacket, http://www.imdb.com/title/tt0093058/quotes

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.