Killoloģija

vara bungas: Nemaz nav joks. US praktiskā psiholoģija pēta cilvēka spējas nogalināt citus cilvēkus kopš 1947. gada. Jo īpaši tas ir aktuāls temats  cenšoties  paaugstināt karaspēka   kaujas efektivitāti.  Katram komandierim būtu jāzina, ka reālas kaujas apstākļos tikai 2% karavīru ir spējīgi izdarīt apzinātu tēmētu šāvienu uz pretinieku, kuru redz sejā ( Marshall, S. L. A. (Samuel Lyman Atwood) (2000). Men against fire: the problem of battle command.).  Attiecīgi,  tehniski piesātinātos spēku veidos un ekspluatējot  ieroču sistēmas, kuras pielietojot karavīrs  neredz pretinieku, vairākkārtīgi palielinās arī kaujas efektivitāte.

Pētījumi demonstrēja, ka katrs  karavīrs, kas  reālā kaujas situācijā sastopas ar nepieciešamību šaut uz cilvēku (pretinieku), kuru redz sev priekšā, izdara izvēli  starp četrām opcijām:

  1. Cīnīties kā mācīja.
  2. Bēgt.
  3. Izlikties, ka aktīvi piedalās kaujā, bet neveikt tēmētus šāvienus. (VB-Šī grupa  ir galvenā  komandiera rūpe, tomēr ar to var strādāt).
  4. Padoties.

Interesanti, ka šo pašu šablonu var attiecināt arī uz ielas kautiņu, kurā piedalās vairāki dalībnieki.

KILLOLOGY, (n): The scholarly study of the destructive act, just as sexology is the scholarly study of the procreative act. In particular, killology focuses on the reactions of healthy people in killing circumstances (such as police and military in combat) and the factors that enable and restrain killing in these situations.

Reaģējot uz veiktajiem pētījumiem US armijā veica šādus uzlabojumus, lai palielinātu kaujas efektivitāti:

-sporta mērķus šaušanas nodarbībās aizstāja ar cilvēka figūram mērķiem

-treniņi un apmācība kļuva maksimāli reālistiski. Train as you fight, fight as you train.

-iespēju robežās atbildība par nogalināšanas aktu sadalīta grupā vai deleģēta komandierim.

-pirms kaujas veicama personāla psiholoģiskā sagatavošana

Mūsdienās pētījumus šajā jomā turpina atvaļinātais ģenerālleitnants Dave Grossman, par viņa darbiem var palasīt šeit , noklausīties podkastu šeit vai pagugļot videolekcijas.

 

 

Advertisements

27 responses to “Killoloģija

  1. Manuprāt, ja šādi – bez ideoloģiskas sagatavošanas – gatavo karavīrus, tad pēc atvaļināšanās daudzi var kļūt par slepkavām (labākajā gadījumā algotņiem neformālos militāros spēkos, sliktākajā krimināliem slepkavām vai pat nojūgties). Karavīram vajadzētu saprast, kādu mērķu dēļ viņš cīnās un nogalina. Ja karavīrs saprot, ka vispār viņa rīcība ir taisnīga, tad gan šaut uz pretinieku ir emocionāli vieglāk (ticu, ka tie būs stipri virs 2% no vīriešiem ar normālu tetosterīna līmeni organismā), gan pēc atvaļināšanās nemocīsies ar psihes problēmām. Bet ja politiķi armiju iesaista netaisnīgos karos vai klaji amorālās militārā akcijās (tipa, ciematu tīrīšana, apšaujot visus), tad nekas cits karavīru efektīvas darbības nodrošināšanai neatliek, kā izstrādāt manipulatīvas ‘killoģijas’ metodes, lai visu cilvēcisko (saprātīgo, empātisko) no viņa vienkārši iznīdētu, lai noturīgi padarītu par asociālu “biorobotu”.
    Virsnieki, instruktori un konsultanti, kuri aktīvi piedalās “killoģijas” metožu pilnveidošanā, nav pelnījuši īpašu atzinību. Vismaz civilista skatījumā nē.
    Cik gan vērtas ir ASV tipa “demokrātiskās vērtības” (ja salīdzina ar, piemēram, Ziemeļkoreju), ja to aizsargāšanai speciāli izstrādā manipulatīvas metodes, lai gatavotu slepkavas?!

    • tā ir vnk cīņa par maksimālu strēlnieku ieroču efektivitāti par zemāku cenu, maksā par to ar PTSD. Labā ziņa ir tā, ka nostiprinājusies atzīņa, ka mašīnas to dara tomēr labāk. Ar dažādiem paņēmieniem un atlasi US Vietnamā tēmētas nogalināšanas % pacēla līdz 10. Kā tur bija citur vēl nesaka. Sausais atlikums, psiholoģiskā sagatavošana/apstrāde/uzpumpēšana pirms kaujas ir nepieciešama, jo īpaši ja to piekopj pretinieks. Un vēl, tos no 2% ir jāpamana, jāatlasa, jāizveido vienību un tie dos max rezultātu. Inglorious basterds tieši par to stāsta.

    • Karavīrus visu mūžu trenē darīt un nedomāt par rīcības mērķi un sekām, tāpēc ideāli, ja karavīram nebūtu morālo un ētisko vērtību un viņš darītu tikai to ko liek viņam darīt. Pie tam karavīrs nekad nepieņem stratēģiskos lēmumus, bet tikai taktiskos. Bet no filosofijas, karš vienmēr ir netaisnība, bet karot tomēr kaut kā vajag. 🙂

      • Kara likumi tomēr jāpārzin un jāsaprot, ko drīksti darīt un kas ir pretlikumīgi, pretlikumīgas pavēles esi tiesīgs nepildīt arī kara laikā, ne>

  2. arī zemessargs

    Kā stāstīja Ukrainas brīvprātīgo bataljonu kaujinieki, tad starp viņiem bija relatīvi maz tādu, kuri nevarēja šaut uz cilvēku.

  3. Jau pirms kāda laika gribēju jautāt, vai gadījumā MILES sistēmas ieviešanai tieši šis nav galvenais uzdevums – paaugstināt slepkavošanas procentu? Ir dzirdēts, ka arī datorspēļu (“šūteru”) izplatība itkā esot ievērojami paaugstinājusi šo % rekrūšu vidū.

    • par datorspēļu iedarbību pilnīga taisnība, to tie paši killologi apstiprina. Un protams pat šaujot mācībās ar salūtmunīciju cilvēka virzienā, kaut kāda bremze uz mirkli iedrbojas, tas normāli, bet karavīram to ir jāpārvar. Miles principā arī pieradina nospiest gaili tēmētam šāvienam. Kaujas apstākļos vienam otram roka burtiski neklausa.

      • Un kā ar snaiperiem? Ok, lielākoties viņiem jāšauj pa cilvēka siluetu, seju neredzot, bet tomēr ne jau visi snaiperi ir no tiem 2%. Kā viņus sagatavo?

        • Tādēļ jau labs snaipers ar apstiprinātiem trāpījumiem ir zelta vērts. Ne no katra karavīra (citādi laba) sanāks snaipers, tas ir iedzimtu psiholoģisko īpāšību un ilgstošu treniņu apvienojums, treniņu ne tikai šaušanā, bet arī psihofiziskajā sgatavotība.Tīmeklis ir pilns ar ļoti labiem (ja izdoti līdz apmēram 1995 gadam) materiāliem par snaipera atlasi un apmācību, tāds konspektīvs apkopojums šeit
          http://www.zakon-grif.ru/swat/prefire/view/81.htm

        • arī zemessargs

          Vienu brīdi ZS esmu komandējis snaiperu grupu. Snaiperi krietni ilgāk jāgatavo Papildus visam nāk klāt efekts, ka viegli šaut barā, kur šauj visi, bet atrašanās vienatnē/divatā tālu no citiem, vēl jo vairāk, ja ienaidnieki arī tik daži, rada cilvēkiem nevēlēšanos nogalināt.

  4. Vēlviens video par šo pašu tēmu

  5. Kā ļoti labs turpinājums minētajiem video (arī Students) varētu būt šis TED talk

  6. Anonīmais Labvēlis

    Komplektam no izklaides industrijas, sērija no seriāla Black Mirror:

    https://en.wikipedia.org/wiki/Men_Against_Fire

    īsumā atmetot puņķus un asaras, jau 101 reizi dzirdēta un lasīta doma, demonizē savu pretinieku un sadūšoties piežmiegt to būs daudz vieglāk.

    Nedaudz paskatoties apkārt, interesanti pavērot, kurš no kaimiņiem, jau gadu desmitiem piekopj šādu pieeju.

    • vēl atbilstošs vārds ir “dehumanizācija”

      • Anonīmais Labvēlis

        Jā, tā būtu precīzāk.

        Jebkura gadījuma, karavīra “darbs” ja ta var teikt, ir cīnīties ar pretinieku un to uzvarēt, veidus kā kā reiz arī dod apmacības process. Ja uzvarai ir nepieciešams ienaidnieku fiziski iznīcināt, tad manuprat tas karavīram arī ir jādara.

        Par ko vispar ir šūmešanas? Izvēloties profesiju, katrs to dara ne jau 5 gadu vecumā. Ir taču jāapzinās, ko tas nozīmē. Ja gribi būt par santehniķi, tas nenozīme, ka pamata darbs būs labot sūces vientuļām jaunavām, būs šad tad arī kādā kaku lāmā ar roreni jāienirst.

        Cita lieta ir nevajadzīga nežēlība un viss kas tam apkārt griežas, bet te jau psihiatra lauciņš.

    • arī zemessargs

      Man instruktors mācīja drusku savādāk – iedomājies, ka pretinieks nemaz nav cilvēks, tas ir tikai mērķis, figūra, šķērslis. Attiecīgi ir attālums līdz mērķim, šāviens, mērķis iznīcināts, izvēlies nākošo mērķi. Bez emocijām. Kā cērtot malku.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s