take me down and u can go (papildināts)

vara bungas: Pievērsiet uzmanību, nekā pārdabiska, nekādu slepeno paņēmienu un gereu tehniku, pat ilgstošu treniņu nav. Visam pamatā psiholoģija, kaujas niknums, gatavība cīnīties nepiemērotos apstākļos, elementāri tuvcīņas treniņi, bet pilnā spēkā, lai zinātu cik ilgi savu spēku pietiks  sitot pretinieku, kamēr pretinieks sāks sist tevi. Un tagad miljona vērts jautājums: kurā NBS apakšvienībā  kultivē kaujas niknumu? Pieļauju, ka SUV, bet vai tikai suviešiem tas ir nepieciešams?  Varbūt kaujas niknumu un izturības treninus  var aizstāt ar patriotismu, kurš LV ir “augsts salidzinot ar citām valstīm”(c) ? Dzīve rādīs.  Realistiski treniņi būtu atbilde uz visiem jautājumiem. Tomēr diez vai, ko līdzīgu var praktizēt ar brīvprātīgajiem, jo vienkārši  uz nākamo nodarbību ieradīsies 1/3 no tiem, kuri bija uz pirmo. Tas ir vēl viens arguments par labu likumiskām vai līgumiskām attiecībām ar apmācāmo karavīru, kas ļauj pielietot negatīvu motivāciju (piespiešanu). Viss augstākminētais attiecas arī uz civilajiem gatavniekiem – ja neatradīsiet veidu, ka piespiest sevi veikt realistiskus izmēģinajumus dabā, jūsu šķietami sasniegto gatavības līmeni var dalīt uz pusi.

UPD1 LV NBS SUV

Advertisements

28 responses to “take me down and u can go (papildināts)

  1. Piekrītu. Pie tam psiholoģijai ir lielākā nozīmē, ir redzēts, kad cilvēks zaudē jau pirms pašas cīņas, tikai tāpēc, ka nejūt sevī pārliecību.

  2. Agris Purviņš

    Lai to ieviestu ir jāakceptē visaugstākajā līmenī, ka karavīru apmācību laikā var būt nelaimes gadījumi un pat letāli. Un kad tie neizbēgami notiek nav obligāti jālinčo komandieri visos iespējamos līmeņos. Protams, ka jāpieliek visas pūles, lai tā nenotiek, bet ir jāsaprot, ka no tā nevarēs izvairīties, ja notiek realistiska karavīru apmācība, Ja mēs gatavojamies karam, tad realistiksa apmācība palīdzēs kaujas laukā izglābt simtiem dzīvības un galvenais izpildīt uzdevumus, ja mēs armiju gatavojam “palikt savā vietā”, tad skaidrs, ka realistiska apmācība nav nepieciešama.
    Vairākus gadus atpakaļ mūsu Latvijas labākais militārās tuvcīņas speciālists E.Helmanis uzsāka NAA kadetu apmācību, kas beidzās kā parasti ne ar ko, jo mūsu topošie armijas virsnieki vērsās ar sūdzībām pie rektora, ka apmācības ir pārāk “nežēlīgas” un viņiem to laikā jācieš sāpes. Treniņus atcēla, jo kāda velna pēc virsniekiem jāmāca pārvarēt grūtības, kad viņiem jāprot labi sevi pasniegt angļu valodā un jāspēj stundas laikā radīt 100 power pointa slaidus!!!
    Noslēgumā citāts no ģenerāļa P.Radziņa:
    “„Uz kara lauka karaspēks dara tikai to, ko tas ir ieradis darīt miera laikā, bet dara to sliktāki, nekā miera laikā.”
    “Kam miera laika apmācības ir par grūtām, tas nebūs spējīgs izturēt karalaika darbu, jo miera laika tomēr nav pašas galvenās grūtības – ienaidnieka uguns un durkļu.”
    “Ir vajadzīgs sagatavot virsniekus-karavadoņus kara vešanai un armijas sagatavošanai uz karu, bet ne štāba darbiniekus-grāmatvežus, kanceleju priekšmetus un t.t.”

    “Ja tomēr jūs esat iecietīgi, bet nespējat panākt, lai jūs ievēro; ja esat sirsnīgs, bet nespējat panākt, lai jūsu pavēlēm klausa; ja neesat spējīgs apspiest nekārtības; tad jūsu karavīri droši vien līdzinās izlutinātiem bērniem; viņi nav nekam derīgi.” Sjundzi, Kara māksla (500 g.p,m.ē).

    • ņuss.. te tai medaļai ir arī citas puses :-D.

      Helmanim ir smagas kājas un rokas. un viņa sparinga tehnikai ir maz kas kopējs ar viņa paša mācīto kadočņikova stilu :-D. saprotu nabaga kadetus, no kuriem dažs labs, iespējams, pirmo reizi mūžā uzvilka cimdus.

      tā joprojām ir dilemma kā padarīt treniņus reālistiskus un minimizēt traumatismu. tas, uz ko “reālisti” iet tagad, ir:
      1) risina izmainītas apziņas stāvokli (noguruša cilvēka tehnika stresa apstākļos tiecas vienkāršoties, atcerēties smukas kustības neizdodas/nav spēka realizēt). praksē iedzen kaujinieku stresa situācijā un dod tam vienkāršu tehniku.
      2) motivē. idejiski speciālists no čempiona atšķiras ar to, ka vienam ir motivācija, bet otram nav. te plašs NLP darba lauciņš, kuru katrs realizē pēc gaumes un sapratnes.
      3) par tehniku. optimāli ir iedzīt efektīgu tehniku, kura nerada paliekošas traumas – t.i. sitiens ar plaukstu pa acīm dezorientēs pretinieku, bet, iebraucot ar pirkstiem acīs, var beigties ar neatgriežami sakropļotu pretinieku. kropļojošos/nāvējošos nolasa kā lekciju ar bezkontakta atstrādi.

      tad vēl tāds sīkums – tuvcīnas apmācība aizņem daudz laika. ļoti daudz. un to laiku var investēt, piemēram, šaušanā. sekojoši jāskatās cik ļoti tās prasmes konkrētai specialitāti nepieciešamas. policistiem tā ir maizīte. izlūki ar var iekulties tuvcīnā utt.. tiem, kuri ir no kontakta tālu, tuvcīņu var ielikt kā fizkultūras elementu.

      • par tuvcīņas aizstāšanu kur var ar šaušanu pilnīgi piekrītu, laiks ir nauda. Bet šoreiz runa ne tikai par tuvcīņu ar pretinieku, bet par tuvcīnu ar sevi. Ja cilvēks ir iestājies NBS, lai pārlaistu grūtos laikus pat cīņa uz spilveniem nebūs diez ko populāra.

        • fizkultūra un NLP – “tu esi stiprākais, nenogalināsi tu, nogalinās biedru”, patriotiskas dziesmas naktsmieram fonā utt. tas viss kaut kur jau ir bijis. moderni to sauc par teambuilding. pat biznesā izmanto.

      • arī zemessargs

        Esmu pie Helmaņa trenējies. Traumatisma līmenis ir pietiekošs, vajag pierast.
        Tuvcīņa vajadzīga ne tikai tam, ka noteikti ar pretinieku būs jākaujas, bez zināmā mērā priekš psiholoģiskās sagatavošanas. Nu un nebūtu labi, ja NBS karavīru urlas uz ielas atspārda 🙂

        • kas tik pie Helmaņa nav trenējies.. būtiskāk, kuri var te pateikt, ka trenējās, trenējas, trenēsies – un tas vismaz 2x nedēļā? no mana skatu punkta problēma pat nav traumatisms (kaut man tas ir būtiski – man vairs nedzīst viss pa mēnesi/diviem). lielākā problēma, ka māca aikido-light, bet sparingi notiek kikboksa/mma tehnikā pēc abu-dabi noteikumiem :-D. un tas parasti notiek nepiemērotās telpās vai telpām nepiemērotā apģērbā.

          treniņu rezultātā jādabon labs kaujinieks nevis kroplis. topika video var par piemēru paskatīties kā to dara. kareivis ir ļoti dārgs tāpat viņa ārstēšana. parādi tai video kur puišiem bija liels risks satraumēties?

          kas man patika video – cīņa, kurš kuru nogremdēs, graplings 2 vs 2 (bez sitieniem, bez smilšu bēršanas acīs, no ceļiem). nekas netraucē visu šo ieviest mums – tehnikas tur neredzēju vairāk kā mūsu veikalu apsargu kursos – tur tā ir pat potenciāli traumatiskāka.

  3. arī zemessargs

    ZS brīvprātīgo entuziastu līmenī kaut kas tāds ik pa laikam tiek taisīts. Diemžēl nezinu kā ir piem. 1. un 2. KB.

  4. Nu par cīņas mākslām jau nekā jauna nav. Katru reizi ir sparinga laiks un tā ar katru reizi Tu pierodi pie sitieniem, lauzieniem, metieniem, sāpēm, izturības, utt. Atceros pirmos treniņus: atgriezos mājās un viss ko varēju darīt ir gulēt vannā un laist dušu virsū. Viss vienos zilumos un brāzumos. Bet ar laiku jau norūdas un tas viss kā ikdiena. Tad ar laiku skaties uz cilvēkiem un it kā galvā simulējas kustības pretinieka neitralizēšanai- automātiski. Man šķita ka to māca armijā. Bet tad no šī teksta jāsaprot ka tā nav.

    • Tu runā kā sportists, kurš apzināti piedalās treniņos, lai sasniegtu noteiktu līmeni. Ciešanas, sāpes ir sportista izvēle un ja viņam nav motivācijas to darīt viņš izvēlēsies citu sportu vai ies ķerstīt pokemonus. Vidējais PD karavīrs nav Rembo no dzimšanas, daudzi nav nekādi sportisti, vnk normāli cilvēki. Līgums par prof dienestu prasa no viņiem sasniegt normatīvus un piedalīties apmācībās, ko ne jau viņi paši sev plāno, bet valsts (komandiera personā). Komandieris vadoties no vienības uzdevuma plāno savu karavīru sagatavošanu, t.sk. fizisko un psiholoģisko, plāno un organizē nodarbības, kas ne katram karavīram būs pa prātam, bet līgums ir līgums, ja viss ir likuma robežās izvairīties nevar, ja grib luņot tad ir jāizbeidz līgums. Tātad slodzi plāno komandieris, PD karavīrs to akceptē un aiziet “Train as you fight, Fight as you train”. Te sākās problēmas. Mūsu komandieri ir tā pārbirokratizēti, ka brīnums, ka vispār kaut kādas kustības un nodarbības notiek (bet notiek, lai gan varētu būt labāk). Kopš traģēdijām SUVā viss,kas saistīts ar risku personālam ir zem pamatīgas “lupas”, kas neveicina inciatīvas izrādīšanu. Tomēr arī komandieri ir dažādi, katrs grožās savas izpratnes robežās par vienības iespējamo kaujas uzdevumu, karavīru gatavību šim uzdevumam un savas sirdsapziņas pārmetumiem, ja karavīri nav šim uzdevumam gatavi. Ja komandieris izvēlas neaizrauties ar realistiskumu vai eksotiskumu ārpus no augšas prasītā , nu ko … lielākā daļa pedešņiku neuzstās, tas nu gan nav viņu pienākums. Ar ZS vēl vienkāršāk – brīvprātība rullē, piespiest piedalīties reāli grūtajos pārbaudījumos nevar un arī nevajag, tas nu ZS specifikai būtu normāli.
      Līdz ar to rezumējot, ar PD karavīriem jābūt kā ar labi apmaksātiem futbolistiem – viņiem gatavojoties spēlei jādara visu, ko prasa treneris, bet trenerim mērķus nosprauž kluba vadība. Mači rādīs vai treneris prata sastādīt treniņu programmu, vai spēlētāji trenējās no sirds un vai kluba vadība spēja nodrošināt procesu.

  5. Zemessardze 2014.gadā organizēja militārās tuvcīnās treniņus (treneris E.Helmanis). Zemessargiem viss par brīvu, bija tikai jāierodas uz treniņu. Pēc pusgada treniņiem (kuru laikā publika diezgan daudz nomainijās ar tendenci uz kopskaita samazināšanos) sākās sparingi. Pēc kāda laika apmeklējums strauji kritās, bija treniņi uzkuriem ieradās trīs cilvēki. Bija apmeklējuma kāpumi, kad uz teniņiem nāca tiko rekrutēti zs, bet tāpat ar laiku viss panīka un pasākums izbeidzās.
    “Kaujas niknumu” dod jebkurš kontakta cīņas veids vienalga bokss, brīvā cīņa, džudo utt. Tu ej uz cīņu ar pretinieku un abiem ir motivācija otru uzveikt un abi zin, ka var arī “dabūt iekšās”.
    Agresivitātei jābūt jebkuram militāristam, bez tās nevar cīnīties un uzvarēt. ZS mācībās ir mutiski teikts, ka uzbrukumā jāizrāda agresivitāte, lai pretinieks zin, ka tu cīnīsies. Tādi treniņi kā tajā klipā nav bijuši, bet būtu interesanti pamēģināt un paskatīties, kā pēc tādiem mainās mācību apmeklējums.

    • aizmirsu pielikt ” neatkārtojiet to mājās” 🙂

    • nekas traģisks tai video nav, ja neskaita to, ka ļaudis veic wrestling un grappling bez sisšanas – normāls softcore un viss +/- judo/sambo/jiu-jitsu noteikumu robežās. es neredzu tur agresivitāti – drīzāk noguruma pārvarēšana. treniņi uztaisīti vizuāli briesmīgi, bet patiesībā riņķī čupa instruktoru un kritiens uzkabē uz zemas nav salīdzināms ar lidojumu uz linoleja klātas betona grīdas ;-). interesants treniņš ūdenī – zem slodzes tiek patērēts ļoti daudz skābekļa – t.i., ja paej ar galvu zem ūdens ir max 2 sec risināt problēmu. + zem ūdens notiek dezorientācija.

      pēc slodzes treniņa vai sparinga tie kuri brēc visskaļāk “bija forši”, nākamajā treniņā parasti nav.

      katram cilvēkam ir resurss. var trenēties smagi nežēlīgi un savos 50 gados būsi kā vecie padomju čempji, kuri zin un prot ļoti daudz, bet vairs parādīt nevar. tāpat džudisti ar gadiem pārkvalificējas uz brazīļiem – kritieni ar ampiltūdu pat uz tatami ar gadiem sasummējas..

      un tā nu ir – daži treneri salasa grupas un trenē ilgi un laimīgi. citi katru gadu veido jaunu grupu..

      kaujas niknums ir cīnoties ar svešu vai principiālu pretinieku (neviens neatzīst otra pārākumu). savā zālē katrs mērkaķis zina savu vietu kokā :-D.

      • Vēl sākumā ir intersants variants ar tuvcīnu mežā krēslā/tumsā. Nudien tā var gadīties. Jāpamēģina. Trenējoties brilles gan obligātas.

        • Gvardes Leitnants

          Par tuvcīņu un šaušanu no personiskās pieredzes- gan no mācekļa ( joprojām un vēl aizvien), gan instruktora, šajā jomā ir nācies trennēties kopā/ mācīties no/apmācīt gan civilistus ( dažādus- sākot a mājsaaimniecēm un beidzot ar cīņas sportistiem), gan militāristus (ASV, Francija, Šveice).

          Par visiem 100% piekrītu, ka psiholoģiskãs noturības faktors ir praktiski visnozīmīgākais- svarīgāks par fizisko sagatavotību, cīņas paņēmienu tehniku un pat taktiku. Ja psihe nebūs noturīga- pie pirmās ekstremālās situācijas ( nejaukt ar stresa siuāciju)- nokļūstot tādos veselībai un dzīvībai “izaicinošos” apstākļos, kādos iepriekš nav būts, cilvēks nesoēs uztvert notiekošo adekvāti un atbilstoši reagēt. Tie var būt katram dažādi un atšķirīgi: pilna kontakta sparings, cīņa ar apbruņotu pretinieku, cīņa pret vairākiem pretiniekiem, cīņa ūdenī, cīņa niezdevīgā stāvoklī ( sasietas rokas, ieģipsēta kāja), cīņa pūlī. Sarakstu var turpināt. Sparingot vajag un daudz- pēc iespējas dažādāk- tā, kā nav darīts līdz šim. No sākuma tas būs šoks un, ja nav darīts pirms tam, tad atrauties var ne pa knapu- kas nav slikti ( ja vien nav lauzti kauli) sākumam. Galvenais ir samazināt traumatismu līdz minimumam, jo izvest cilvēku no ierindas nozīmē atņemt viņam iespēju trennēties uz aptuveni pusgadu- atkarībā no traumas smaguma- iz personiskās pierezes, it sevišķi Krav Maga un Kapap ( izraēliešu skolas- vienas no traumatiskākajām, bet arī efektīvākajām).

          Bet eksistē arī citi veidi, kuri noteikti jāpraktizē paralēli “kaujas niknuma” attīstīšanai- ar nolūku veicināt psihes stabilizēšanu ekstrmālās un stresa situācijās. Tas palīdz ne tikai adekvāti uztvert un novērtēt situāciju un pieņemt tai atbilstošu lēmumu ( taktisko risinājumu), bet arī atbrīvoties no nevajdzīgās un liekās spriedzes, kas paņem labu tiesu enrģijas uzdevuma izpildīšanai vairāk , nekā nepieciešams. Un sākas viss ar tādu it kā banālu lietu kā PAREIZA ELPOŠANA. Ar tās esamību vai neesamību sākas un beidzas dzīvība uz šīs planētas. Bet tas jau turpinājums tuvcīņas stāstam citreiz.

          Par atšķirībām cīņas sagatavošanã pašaizsardzībai, profesionālajam cīņas sportam, policistiem un karavīriem šoreiz arī nerunāšu – tādas vienkārši ir. Tāpat, kā kopīgas iezīmes.

          Nevaru piekrist viedoklim, ka tuvcīņa aizņem vairāk laika nekā šaušanas apmācība- es nerunāju šeit par šaušanas pamatiemaņu apgūšanu, bet apmācību konkrētu uzdevumu veikšanai. Un, par cik runa iet par karavīru apmācību, tad kādā no apmācības posmiem tuvcīņas un šaušanas apmācība ir jāapvieno, it sevišķi psiholoģiskās noturības attīstīšanai apstākļos, kad ar ieroci jārīkojas, ņemot vērā kā kolēģu tuvumu, tā kontaktu ar nosacīto prerinieku, kā arī mērķu izvietojumu, pa kuriem jāveic šaušana.

          Šādas nodarbības vienā no Bn ziemā tika vadītas- psihes stabilizēšana tuvcīņā un izmantojot pistoli “sausajā” plus airsoft pistoli. Kas atmaksājās ar uzviju vasarā- veicot kaujas šaušanu ar pistoli ( nejaukt IPSC/ lietišķo šaušanu) ļoti dinamiski sagatavojot personālsastāvu KONKRĒTU UZDEVUMU veikšanai, nebija neviena drošibas tehnikas pārkāpuma- “stobra gala” disciplīna tika ievērota visas piecas šaušanas nodarbības stundas.

          Un ne mazāk svarīgs ir tāds moments ( gan sportistiem, gan karavīriem) ir organisma spēju/ funkcionalitātes atjaunošana pēc lielām fiziskām un psiholoģiskām slodzēm, kā arī traumu iespēju samazināšana. Un arī te bez pareizas elpošanas neiztikt. Bet par to citreiz.

          Visu labu visiem!

          • O, paldies funkcionalitātes atjaunošana pēc slodzēm – laba tēma.

          • paldies 🙂 – par elpošanu gribētu dzirdēt viedokli un par atjaunošanos arī.

            nav runa par to ka šaut mācies ilgāk nekā tuvcīņu. karavīrs nav policists un viņam šaut jāprot labāk nekā kauties. t.i. vairāk laika ir jāinvestē šaušanā.

            • Gvardes Leitnants

              Nebūt nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē, zemāk norādītie citāti velk uz to, ka tuvcīņu mācīties ir ilgi un labāk šo laiku atvēlēt šaušanas apmācībai.

              Citāts:

              “tad vēl tāds sīkums – tuvcīnas apmācība aizņem daudz laika. ļoti daudz. un to laiku var investēt, piemēram, šaušanā.:”

              Mans viedoklis ir balstīts uz “garlaicīgu” ( ilggadēju) darbību šajās jomās, lai gan nebūt nepretendēju uz guru lomu vai eksperta statusu šajā lietā ( kā jau minēju- joprojām mācos pats). Mans viedoklis ir sekojošs:

              Šaut ir ir jāprot kā karavīriem, tā policistiem, tā apsardzes darbiniekiem, tā arī jebkurai citai personai, kas ir iegādājusies šaujamieroci vai gatavojas to izmantot pašaizsardzībai. Tas pats attiecas uz tuvcīņas apmācību augstāk minēto personu kategorijām.

              Bet te nu mēs nonākam pie galvenā: kādā apjomā un intensitātē minēto personu grupām ir jāapgūst tuvcīņa vai/un šaušana?

              Tas ir atkarīgs no tā, kādi uzdevumi veicami katrai grupai. Un pat vienas grupas ietvaros (teiksim- policisti) uzdevumi var būt dažādi, kas savukārt diktēs šaušanas/ tuvcīņas apmācības apjomus un intensitāti. Piemēram, iecirkņa inspektora profesionālā vide/apstākļi un veicamie pienākumi būtiski atšķirsies no pretterorisma vienības profesionālās vides un veicamajiem uzdevumiem- šaut un cīnīties jāprot abiem, bet šaujamieroču un tuvcīņas paņēmienu pielietošanas apstākļi (intensitāte) atšķirsies.

              Par karavīriem: visiem.karavīriem ir jāprot šaut, bet arī te šaušanas apmācības programma atsķirsies, piemēram, kājniekiem un SF karavīriem (runa nav par sākotnējo šaušanas apmācību visiem).

              Un vēl jau pastāv tiesiskais aspekts- atbildības līmenis par veiktā šāviena sekām: karavīram kaujas apstākļos ( rules of engagement), policistam šaujamieroča pielietošanas nosacījumi saskaņā ar ” Likumu oar Policiju” un privātpersonai saskaņā ar šaujamieroču pielietošanas/ izmantošanas nosacījumiem pašaizsardzībā- saskaņā ar “Šaujamieroču aprites likumu”. Atbildība likuma priekšā ir barga, tāpēc ir ne tikai jāprot šaut labi, bet jāzina savs ierocis un jābūt spējīgam novērtēt tā pielietošanas nepieciešamību un attaisnojumu. It sevišķi plicistam. Un visam pa virsu- psiholoģiskā gatavība pielietot to pret citu dzīvu cilvēku (ne tas vieglākais uzdevums).

              Tucīņas, tāpat kā šaušanas, pielietošana var atšķirties atkarībā no uzdevuma: karavīra gadījumā tuvcīņas iemaņas ir vajadzīgas, lai pēc iespējas ātrāk un ar minimālu enrģijas patēriņu neitralizētu pretinieka karavīru- padarīt viņu preroties nespējīgu ( dzīvības atņemšanu ieskaitot).

              Policists savukārt tuvcīņas paņēmienus visdrīzāk izmantos likumpārkāpēja aizturēšanai, dažkārt arī uzbrukuma atvairīšanai- te atkal dzīvības atņemšana ir pieļaujama tikai kā sekas galējās nepieciešamības apstākļos.

              Nākošais citāts:
              “…par tuvcīņas aizstāšanu kur var ar šaušanu pilnīgi piekrītu, laiks ir nauda. Bet šoreiz runa ne tikai par tuvcīņu ar pretinieku, bet par tuvcīnu ar sevi.”

              Teikšu tā: makaronus var aizstāt ar putraimiem, bet ūdeni ar maizi- ne. Vajadzīgs gan viens gan otrs. Kas tieši, kam un kādā apmērā- to diktē veicamo uzdevumu raksturs.

              Piekrītu Vara Bungām par ” tuvcīņu ar sevi”- tas rakstura um personības viens no efektīvākajiem.kaldināšanas veidiem. Iespēja, ka karavīram var nākties tuvcīņā kauties ar pretinieku, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir niecīga, bet ne neiespējama. Bet šādai tuvcīņai būs maz kopīga ar sparingu: tas,visdrīzāk, nenotiks ar tukšām rokām, bet izmantojot pa rokai esošos priekšmetus- triecienšautene un nepielãdēta pistole ir baisi ieroči tuvcīņā, par krievu sapieru lāpstiņu nemaz nerunājot. Kā arī, starp citu, kredītkarte un automašīnas atslēgas.

              Par elpošanu atbildēšu atsevišķā komentā.

              Ar cieņu,
              Gv.LT

  6. hmm psihosana nepalidz, drizak energiju patere atrak, ja nav smagenu un iemanu tad neka, vari psihot ka gribi. drosme ,iemanas, savaldiba

  7. par sausanu, nostajies skudru puzni, nepievers uzmanibu sapem, sauj merki, iemacisies koncentretis, agrak izmantoja shadu panemienu. PS VAIRAK DOMATS SNAIPERIEM (ja esi nesavaldigs aizmirsti )

  8. Gvardes Leitnants

    Sveicināti,
    Piedāvāju apsolīto ieskatu par elpošanu (personiskā pieredze) – galvenajos vilcienos un vienkāršotā izklāstā (detalizētu informāciju par elpošanu un vingrinājumiem interesentiem varu piedāvāt caur VB, nodarbību aprakstus un plānus ieskaitot- kas/kā/kāpēc un ar kādu mērķi ir jādara).

    1. Kas ir Elpošana?
    Elpošana ir organisma fizioloģisks process, kas nodrošina gāzu apmaiņu organismā (skābekļa un ogļskābās gāzes) ar mērķi nodrošināt cilvēka organisma dzīvotspēju. Ieelpojot, organisms uzņem skābekli, kas kalpo kā “degviela” gan “procesora” (galvas smadzeņu) darbības nodrošināšanai, gan muskuļu darbināšanai gan kustības nodrošināšanai, gan statisku fizisku slodžu pārvarēšanai (izturēšanai). izelpojot, cilvēks no organisma izvada ne tikai ogļskābo gāzi (kas rodas elpošanas procesā), bet izelpo arī daļu skābekļa – neizlietotā vai “pāri paliekošā”, tādējādi atbrīvojoties no nevajadzīgām un pat kaitīgām vielām organismā.

    2. Elpošanas ietekme uz organismu
    Elpošanas kvalitātei (gan ieelpojamā gaisa kvalitātei, gan elpošanas procesam) ir tieša ietekme uz organisma 3 galveno funkcionālo spēju (ir arī citas) stāvokli: fizisko (ķermeņa kustības un slodze uz organismu), psiholoģisko (smadzeņu darbība) un garīgo (psiho -emocionālo). Citiem vārdiem- jo labāku (svaigāku un tīrāku) gaisu ieelpojam un jo elpošanas process ir pareizāks (dabiskāks konkrētiem apstākļiem), jo labāk mūsu ķermenis pārvar iztur fiziskas slodzes, jo labāk funkcionē smadzenes (“svaigā galva”), un jo stabilāka ir mūsu psihe (stabilāks garīgi- emocionālais stāvoklis).

    3. Elpošanas process
    Fizioloģiski elpošana notiek 4 fāzēs:
    1) ieelpa,
    2) elpas aizture ( elpošanas ļoti īsa dabiska pauze) ieelpas beigās,
    3) izelpa
    4) elpas aizture (īsa pauze)

    Vienkāršoti elpošanas procesu var iedalīt 4 veidos:
    1) ieelpa- izelpa tikai caur degunu
    2) ieelpa- izelpa tikai caur muti
    3) ieelpa caur muti – izelpa caur degunu
    4) ieelpa caur degunu- izelpa caur muti
    Visiem elpošanas veidiem ir “tiesības uz eksistenci”- dažādos apstākļos un vidē (gaisa temperatūra un mitrums, putekļi, smiltis utt) būs viens elpošanas veids, kas nodrošinās organisma funkcionalitāti labāk kā pārējie elpošanas veidi.

    4. Kas ir “pareiza” elpošana?
    Daļēji uz to atbilde ir sniegta iepriekšējā punktā – t.i., tāda elpošana, kas nodrošina līdzsvarotu organisma visu 3 funkcionālo spēju (fizisko, psiholoģisko un psihisko) darbību, nekaitējot organismam.

    Elpošanai ir jābūt nepārtrauktai- ieelpai un izelpai ir jābūt nepārtrauktam ciklam ( nelielās, dabiskās pauzes ieelpas/izelpas fāzes beigās neskaitās).
    Kāpēc? Tāpēc, ka elpas aizturēšana (gan apzināta, gan neapzināta), rada stresu/ spriedzi organismā: gan smadzeņu darbībā, gan ķermeņa kustību veikšanā. Šī spriedze- sasprindzinājums varbūt gan fiziska (piemēram, muskuļu), gan mentālā (smadzeņu darbības -nogurums) Rezultātā, konkrētas darbības/ kustības veikšanai pie palielinātas spriedzes ir jāpatērē vairāk enerģijas, nekā tas būtu nepieciešams tad, jo šo pašu darbību/ kustību veiktu bez šīs liekās spriedzes.

    Fizioloģiski elpas aizturēšana rada gan skābekļa badu (“degvielas pievades” trūkumu) gan kaitīgo vielu izvades no organisma elpošanas procesā pārrāvumu. Tāpēc ir svarīgs elpošanas NEPĀRTRAUKTĪBAS princips organisma funkcionalitātes nodrošināšanai. Izņēmums- elpošanas vingrinājumu veikšana ar apzinātu elpas aizturi gan uz ieelpu, gan uz izelpu psihes (garīgi- emocionālā stāvokļa) noturības trenēšanai- šādi organismā tiek apzināti paaugstināts stresa līmenis (gan emocionālais, gan arī fiziskais)- tiek radīta spriedze, lai ar tās noņemšanas palīdzību (elpošanas vingrinājumi) atgrieztu psihi normālā, līdzsvarotā stāvoklī pēc tam, kad tā ir tikusi “uzbudināta” – izgrūsta no savas komforta zonas”. Obligāts priekšnoteikums šādos treniņos ir atgriezt psihi normālā līdzsvarotā stāvoklī ( ar vienkāršiem, bet efektīviem elpošanas vingrinājumiem). ja psihe ar elpas aiztures vingrinājumiem tiek “izģorgāta” un netiek atgriezta normālā stāvoklī, stress un spriedze paliek gan smadzenēs, gan organismā, tādējādi atstājot cilvēku psihiska uzbudinājuma (trauksmes ) stāvoklī, kas ar laiku noteikti rada izmaiņas viņa uzvedībā (psihes stāvoklis arī nosaka cilvēka uzvedību dažādās situācijās, tajā skaitā stresa pilnās / ekstremālas)

    Turpmāk vēl…

    • Paldies par izsmeļošo ierakstu. Vēlos papildināt, ka skābeklis nav īsti degviela, bet oksidētājs. Degviela ir ogļhidrāti, olbaltumvielas un tauki. Kā arī organisms var darboties aerobā slodzē – tiek pietokoši pievadīts skābeklis, tas tiek pilnvērtīgi izmantots rezultējot enerģijas atdevē un izvadot CO2, un anaerobā slodzē – nosacītā skābekļa badā, šajā gadījumā papildus CO2 muskuļos rodas pienskābe (ko izjūtam kā sāpes, smaguma sajūta) – šajā gadījumā cilvēks sāk ātri nogurt un zaudēt veiktspēju. Trenējot pareizu elpošanu slodzes apstākļos varam pagarināt darbošanos aerobās slodzes režīmā, tādējādi paveicot vairāk darba. Šo rakstu no savas skrējēja pieredzes. Katram vajadzētu aiziet uz sporta laboratoriju un iziet slodzes testu, tur tad smuki grafikos redzams cik ilgi organisms pie slodzes darbojas kurā režīmā un ārsts tad rekomendē kas jāattīsta – elpošana/sirds vai muskuļu spēks.

      • Gvardes Leitnants

        Paldies par precizējumu- ļoti vietā! Kā jau teicu- rakstu no savas pieredzes un izklāstu sev zināmu tēmu vienkāršoti, bez medicīnisku/ bioloģisku terminu lietošanas, bez kā reizēm neiztikt.

        Par slodzes testu pilnībā piekrītu- pats esmu gājis un izgāji,s un visiem, kam ir jādarbojas paaugstinātas slodzes apstākļos ( sportistiem, karavīriem u.c. hard core ļaudīm), tas noteikti nāks tikai par labu.

        Protams, ka organisma degviela- ir barības vielas, kuras nepieciešamas enerģijas radīšanai. Šajā gadījumā es skābekli nodēvēju par degvielu tikai kā viegli uztveramu salīdzinājumu ( nesodiet bargi :))

        Par CO2 un sevišķi pienskābes rašanos skābekļa nosacītā bada apstākļos arī nākās piekrist. Sevisķi izteikti tas ir tad, kad veicam spēka vingrinājumu sērijas beidzamos atkārtojumus ( kad strādājam līdz soēka izsīkumam) – (vai tā būtu atspiešanās, vai svaru stieņa spiešana no krūtīm)- pievērsiet uzmanību, KĀ tie tiek veikti šie beidzmie atkārtojumi ( ar spotera/ assistenta palīdzību- spiešanas no krūtīm gadījumā): sejas ādas krāsa, piepūle ( loģiski) un pats galvenais – elpošana! Notiek vislielākā piepūle, jo muskuļu grupa ,kas tiek nodarbināta, jau zaudē spēku (atdod enerģiju) ar katru atkārtojumu, palielinās asins spiediens ( sarkanā seja un kakla apvidus) un elpošanas ritms tiek
        izjaukts ( uz atslodzi ieelpa, uz slodzi izelpa- parasti)- katrs atkārtojums tiek veikts lēnāk un lēnāk. Elpošana kopā ar stieņa kustību uz augšu “iestrēgst” oēdējā atkārtojumā muskuļu spēka ( enerģijas) izsīkuma dēļ. Par kustības ciešu saistību ar elpošanu gan aerobās, gan anaerobās slodzes apstākļos padalīšos vēlāk. Bet uz doto brīdi svarīgi ir tas, ka kustība ir sasaistīta ar elpošanu un tās laika ziņā sakrīt. Piemēram, spiežot stieni guļus, laižot to lejā līdz krūtīm, mēs ieelpojam. Ieelpa beidza tad, kad stienis ir sasniedzis zemāko punktu. Izelpot sākam ( parasti) vienlaicīgi ar stieņa spiešanas augšup ( slodzes fāze) sākumu. Un izelpa ( atkal- parasti) beidza vienlaicīgi ar stieņa nonākšanu augšējā punktā.

        Tā kā muskuļi nogurst un atkārtojumi tiek veikti lēnāk, arī mūsu elpošana pieskaņojas kustībai- negribot sākam elpot lēnā, bet slodz mazāka nepaliek, pie enerģijas samazināšanās. Rezultātā rodas nosacītais ( un beidzamo atkārtojumu laikā- līdz spēku izsīkumam, arī faktiskais) skābekļa bads, kurš veicina pienskābes veidošanos. Beidzamo atkārtojumu laikā kustība uz slodzi “iestrēgst “( tāpēc arī vajadzīgs spoteris – asistents, lai palīdzēt pabeigt kustību slodzē). Un “iestrēgst” arī elpošana! Kas ievērojami palielina skābekļa badu un pienskābes veidošanos. Un likumsakarīgais rezultāts- jo ninknāk strādājam skābekļa bada apstākļos līdz spēku izsīkumam, jo lielākas nodarbināto muskuļu grupas sāpes un nogurums nākošajā dienā. Un kā sekas- šo muskuļu funkcuonalitātes zaudējums šajās dienās. Ja tas ir OK profesionālajiem sportistiem, kuri strādā uz maksimālu rezultātu “na iznos” pēc programmas, tad viņien ir paredzēts atslodzes/ atjaunošanās laiks šīm muskuļu grupām.

        Karavīram tas ne gluži vienmēr der, jo viņam var nākties nodarbināt tās pašas muskuļu grupas arī nākošajä dienā, tāpēc trenniņu programma te būs nedauz atšķirīga. Savā laikā izdevās pakonsultēties ar kolēģi ( tuvcīņas, veselības un svaru bumbu soorta instruktors) – sporta pedagogs Cīrihes Sporta ģimnāzijā. Ja intersēs, noteikti padalīšos ar tiešām vēertīgo infu trenniņu metodikā.

        Par elpošanu turpināšu vēlāk, tagad tikai vēlreiz gribu uzsvērt ( un vēlreiz paldies Gudemonam gan par precizējumu, gan par vēl vienu niansi attiecībā uz elpošanu- pie slodzēm), ka pareizai elpošani ir ļoti liela nizīme organisma funkcionēšanā gan gizisko, gam mentālo slodžu apstākļos ( ta arī parastajoa, ikdienas apstākļos). Elpošanas kvalitāte regulē pienskābes veidošanās procesu, organismam darbojoties dažādas intensitātes slodzes apstākļos.

        Visiem jauku nedēļas nogali!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s