Beidzot arī latviski

Pētījums “NATO un Krievijas attiecības: Latvijas intereses formālo ietvaru un attiecību transformācijas kontekstā” trīs nodaļās analizē NATO un Krievijas attiecību attīstību kopš 1990. gadiem

avots

vara bungas:

Kopumā no visa darba interesantākā ir 2.nodaļa par 1997.gada pamataktu Krievija – NATO un protams rekomendācijas. Manas pārdomas zemāk.

Piekrītu autoriem:

[..] Krievija ir un arī pārskatāmā nākotnē būs militāri spēcīgākā NATO kaimiņvalsts ar būtisku konvencionālā un nekonvencionālā spēka projekciju postpadomju telpā [..].

Ar to ir pamaz pateikts. Pēc 2020.gada pamatā noslēdzoties Krievijas brūnojuma modernizācijas programmai Krievijas BS būs modernākie visā Eiropā.

[..] Pretrunas NATO un Krievijas attiecībās faktiski iezīmējās jau “saticības periodā”, bet skaidri izpaudās Kosovas konflikta, kas sākās 1998. gadā, laikā.[..]

“Saticības periods” tiešām bija, bet tas nekad nebija patiess no Krievijas puses. Militārā elite, kas bija palikusi praktiski nemainīga kopš PSRS zieda laika, vienmēr uzskatīja  NATO par pretinieku un tikai Jeļcina civilās administrācijas pūles  vinnēt laiku armijas  reformai, lauj mums tagad runāt par saticības mirkļiem, faktiski taktisko piekāpšanos vai atkāpšanos reorganizācijai no Krievijas puses.

[..] Krievija sāka sevi pozicionēt kā vienu no galvenajiem ASV un NATO sadarbības partneriem cīņā pret terorismu. Cita starpā, Krievija atļāva izmantot savu gaisa telpu, lai NATO dalībvalstis varētu izpildīt gaisa triecienus pa grupējuma “Taliban” pozīcijām Afganistānā un veica informācijas apmaiņu starp specdienestiem.[..]

Tikai jāatzīmē, ka Taleban apkarošana svešām rokām, svešā teritorijā bija absolūti pašas Krievijas interesēs, kas citādi būtu spiesta krietni pastiprināt savu militāro klātbūtni Vidusāzijā un tērēt ievērojamus resursus džihadisma apturēšanai uz savas robežas.

[..] Kravu pārvadājumi ar Afganistānu kļuva arī par vienu no Latvijas “veiksmes stāstiem” NATO ietvaros, kur nereti Latvijas lielākais ieguldījums organizācijas darbībā tika saistīts tieši ar šo jomu. Latvija var tikt uzskatīta par aktīvāko NATO dalībvalsti šīs kravu plūsmas veicināšanā.[..]

Protams. Latvija uz tā labi nopelnīja turklāt.

[..] Jāatzīmē, ka kopš Ukrainas krīzes sākuma arī Krievija ir atjauninājusi savus drošības un aizsardzības politikas plānošanas dokumentus. 2014. gada decembrī atjauninātajā Militārajā doktrīnā kā galvenie draudi tiek definēti NATO spēka potenciālā palielināšanās, tās globālās funkcijas, NATO militārās infrastruktūras tuvošanās Krievijas robežām, tai skaitā tālāka paplašināšanās. Tajā pašā laikā, doktrīna atzīmē nepieciešamību sadarboties kā ar ES, tā ar NATO [..]

Tikai jāapiebilst, ka nepieciešamība sadarboties ar ES un NATO bija iekļauta Krievijas militārajā doktrīnā jau 2010.gadā. Tādēļ atsauces uz NATO un ES nesvītrošanu no doktrīnas var uzskatīt par zīmīgu faktu, bet tas ir vājāks par to, ja šāda atsauce parādītos doktrīnā tikai 2014.gadā.

[..] Par būtiskāko uzskatāma pēdējā, ceturtā, [Krievija – NATO ] pamatakta nodaļa par politiski militārajiem jautājumiem. Šajā nodaļā ir noteiktas apņemšanās, kas tiek bieži piesauktas saistībā ar iespējamu citu NATO dalībvalstu bruņoto spēku izvietošanu Latvijas teritorijā un tādējādi tiešā veidā ietekmē arī Latvijas aizsardzības arhitektūras nākotni.[..]

Manuprāt akta “būtiskums” ir mākslīgi un nepamatoti  uzpūsts. Pamatakts, kurš pēc būtības ir deklarācija par nodomiem, tiek pasniegts un interpretēts kā pilnvērtīgs līgums. Tas arī piešķir tam “būtiskumu” pēdiņās. Jāmaina attieksmi, ko principā arī piedāvā pētījuma autori.

[..] Pamats NATO un Krievijas attiecību pakāpeniskai atjaunošanai veidojās līdz ar Ukrainas krīzes noregulēšanu, kur centrālo lomu spēlēja Vācija, uzņemoties iniciatīvu EDSO sarunās Minskā 2014. gada septembrī, bet vēlāk, 2015. gada februārī, arī panākot tā saukto “Minskas II” vienošanos.[..]

Ta tas ir, bet vai nebūtu  jāmin arī tikšanos uz Boisto salas? Tā akadēmiski ņemot, šādu vstreču nevar ignorēt. Tā vēl uzpeldēs vēsturnieku darbos. Visam savs laiks.

[..] Intervijās NATO strādājošie norādīja, ka pamatakta veidošanas laikā diskusija bijusi par to, vai ar būtiskiem kaujas spēkiem būtu saprotamas brigādes vai pat divīzijas lieluma vienības. Starp pamatakta izstrādes sarunu vedējiem, tostarp no Krievijas, esot bijusi nerakstīta sapratne, ka par tādām uzskatāmas vismaz brigādes lieluma vienības, tomēr kompromisa vārdā nolemts palikt pie neskaidra formulējuma, kas tobrīd apmierināja gan Krieviju, gan NATO. Tāpat pamataktā nav skaidri noteikts, vai nedefinētā apmēra bruņoto spēku vienības būtu attiecināmas uz katru jaunu NATO dalībvalsti, vai arī uz visām jaunajām dalībvalstīm kopā (kāds NATO strādājošs diplomāts intervijā norādīja, ka pamatakta izstrādes laikā Krievijas pārstāvji skaidri atzinuši, ka tā būtu brigādes lieluma vienība katrā jaunā dalībvalstī).[..]

Amizanta atzīšanās.  Varu tikai piekrist, ka mūsu apstākļos vieskaravīru  bataljona kaujas grupa ir nekas no militāro spēju viedokļa pret Krieviju, bet faktiski dubulto NBS kaujas spējas, ar ko protams nepietiek konvencionālā konflikta apstākļos, bet arī zaļajiem cilvēciņiem nāktos stipri padomāt pirms šaut vieskaravīru virzienā. Jo tad var sagaidīt NRF/VJTF ierašanos.

[..] Latvijas interešu kontekstā būtiski atzīmēt jau iepriekš norādīto, ka pamatakts neierobežo faktiski nekādas NATO šobrīd plānotās kolektīvās aizsardzības aktivitātes Austrumeiropā un ir maz ticama jebkādu apjomīgāku pasākumu īstenošanas iespēja pamatakta denonsēšanas gadījumā. Kā intervijā norādīja kāda Latvijas Aizsardzības ministrijas amatpersona, “nav tik būtiski, kas notiek ar 1997. gada pamataktu. Latvijai būtiskākais neatkarīgi no pamatakta likteņa ir nodrošināt pastāvīgu sabiedroto klātbūtni savā teritorijā.”[..]

Diemžēl amatpersona nepaturpināja, ka “sabiedroto klātbūtne” ir iespēja Latvijai vinnēt laiku, lai savestu savus BS tādā kārtībā, lai tie vismz sasniegtu vieskaravīru bataljona kaujas grupas spējas klāt pie NBS rīcībā šobrīd esošajiem pašu spēkiem. Tā būtu programma minimums. 

[..] kā Gruzija, tā arī Ukraina atrodas tālāk no dalības NATO kā jebkad iepriekš. Pat pie visu NATO izteikto formālo kritēriju izpildes, ir maz ticams, ka par NATO dalībvalstīm varētu kļūt valstis ar neatrisinātiem teritoriālajiem konfliktiem un potenciālu kara risku ar Krieviju. NATO sadarbībā ar Ukrainu un Gruziju ir jāņem vērā, ka Krievija saglabās būtisku ietekmi uz šo valstu nākotni – pārskatāmā nākotnē ir maz ticama to teritorijā izraisīto Krievijas konfliktu atrisināšana un zaudēto teritoriju atgūšana.[..]

Diemžēl tā ir. Un pateikts pietiekami skaidri, ka nav jāzīlē.

VB īpašais viedoklis:

[..] 1997. gadā starp pusēm noslēgtā pamatakta atcelšana vai grozīšana nav uzskatāma ne par iespējamu, ne par vēlamu. Lai gan pamatakts neatbilst faktiskajai drošības situācijai un tajā uzņemtās saistības netiek pilnībā ievērotas, šī dokumenta politiskā interpretācija pašreizējā drošības situācijā pieļauj bataljona līmeņa vienību izvietošanu katrā no Baltijas valstīm un Polijā[..]

Pirmkārt “bataljona”  piesaukšana, pat tikai retorikā, ierobežo mūs pašus vajadzības gadījumā  runāt par brigādi vai divām, jo arī šāds spēks katrā no Baltijas valstīm nebūtu pietiekams uzbrukuma (!) operācijai, kas it kā satrauc Krieviju. Turklāt RU-NATO pamatakts nesatur nekādas juridiskās saistības. Tā nozīme ir uzpūsta mākslīgi. Latvijai vairs nav jādomā  par to, kā dabūt pie sevis vieskaravīrus (tas jau ir noticis), bet par to, kā pašai attīstīt savus (!) pašaizsardzības spēkus, kas ar laiku nomainīs vieskaravīrus. Tad RU nevarēs protestēt ne par vienu , ne par 101 NBS bataljonu vai brigādi.

[..] paredzama pakāpeniska NATO un Krievijas attiecību atjaunošana un paplašināšana.[..]

Nepiekritīšu, bet būšu gatavs atzīt kļūdu, ja tas notiks. Krievija ieiet priekšvēlēšanu ciklā, kurā NATO tēlam ir sava loma. Sarunas ar NATO iekšpolitiski vienmēr tiks tarktētas kā vājuma izpausme.

[..] Lielākā daļa intervēto speciālistu pauda savus viedokļus ar nosacījumu, ka viņu viedokļi būs anonīmi.[..]

Vienkārši nožēlojami (tas nav pārmetums autoriem, bet ekspertiem)

[..] KFOR ietvaros Krievijas bruņotie spēki piedalījās miera uzturēšanas uzdevumu izpildē, kā arī atbildēja par Prištinas lidostas atjaunošanu un tās darbības nodrošināšanu.[..]

[..] Krievijas bruņotie spēki sākotnēji Prištinā ienāca vienpusējā kārtā[..]

Maigi teikts. Autori apzināti vai nepazināti izvairās pieminēt t.s. “Prištinas maršu”, kas ir ļoti zīmīgs atgadījums RU un NATO attiecībās.

[..] Tieši Kosovas karš uz NATO un Krievijas attiecībām atstāja būtiskāku iespaidu nekā jebkurš cits jautājums kopš 1991. gada.[..]

Kosovas-Serbijas-Krievijas-NATO attiecības ir svarīgas, bet svarīgākas par to bija atziņas, ko Krievijas gēnerālštābs izdarīja pētot ASV 1991.gada operācijas “Desert Shield” Persijas līcī.  Tieši šo  šo operāciju analīze pamatā ļāva Krievijai ar augstu detalizācijas pakāpi prognozēt  nākotnē iespējamā kara aprises, proti, kaujas aviācijas operācijas un augstas precizitātes munīcijas izmantošanu, kas tiek veiktas, lai iznīcinātu vai apturētu pretinieka militārā potenciāla pieaugumu vēl pirms tas ir pielietots pret draudzīgajiem spēkiem, veicot uzbrukumu no tāda attāluma, kad šīs  operācijas nav  nepieciešams integrēt ar draudzīgo sauszemes spēku kustību vai uguns atbalstu. Citiem vārdiem Krievija apzinājās, ka nav gatava modernam karam (hyperwar) bez kodolieroču izmantošanas un akūti nepieciešamas nopietnas BS reformas, kā arī “sanitārā kordona” izveidošana ap savām robežām.

[..] Lai gan deklaratīvi, tomēr abas puses pamataktā pauda, ka viena otru neuzskata par pretiniekiem. Pēc Ukrainas krīzes ir acīmredzams, ka ne NATO, ne Krievija viena otru neuzskata par partneriem.[..]

Diemžēl tās politoloģiskās vardu spēlītes, kas noveda dažus Rietumu politiķus līdz “dziļas vilšanās” sajūtām (attiecībā uz RU labāk nesacerēties). Ar lielu ticamību varam pieņemt, ka neviena no pusēm patiesībā  nekad nav uzkatījusi otru par īstu partneri, bet Krievija nekad nav beigusi uzskatīt NATO par pretinieku. Šāds uzskats dod stabilāku pamatu tālākiem secinājumiem, nekā pārliecība, ka Krievija jebkad plānojusi nopietni sadarboties ar NATO un, ka tas ir teorētiski iespējams.

[..] Latvijai ir būtiski ne tikai panākt pēc iespējas ilgstošāku NATO sabiedroto spēku izvietošanu tās teritorijā, bet arī atbalstīt pakāpenisku dialoga atjaunošanu ar Krieviju un dot ieguldījumu tā nostiprināšanā, īpaši izmantojot savu pieredzi attiecībās ar Centrālāzijas valstīm, Gruziju un Ukrainu. Šāda pieeja mazinās atsevišķu sabiedroto valstu, īpaši Vācijas, piesardzīgo attieksmi pret Baltijas valstu un Polijas aizsardzības stiprināšanas nepieciešamību ilgtermiņā.[..]

Nezinu, kā lai reaģē uz šādu rekomendāciju… Vai ar to ir jāsaprot, ka mūsu aizsardzības alfa un omega ir vieskaravīri? Tad turpinot domu loģiski būtu aicināt izformēt NBS un noslēgt divpusēju līgumu ar piemēram Vāciju par aizsardzību. Domāju tagad viņi piekristu. Pētījuma autori neapskata, neanalizē un nepiedāvā risinājumu modeļus, kuros NBS strauja vai pakāpenska attīstība spēlētu jebkādu lomu. NBS šajā pētījumā nav. 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s