Autorizātors: Judgment Day

vara bungas: Jāunajā valsts aizsardzības koncepcijas projektā melns uz balta stāv rakstīts :

3.3.2. NBS uzdevumi un spējas:

84. Lai nodrošinātu pašreizējā draudu situācijā un normatīvajos aktos noteikto NBS uzdevumu izpildi, nepieciešams attīstīt šādas NBS militārās spējas:

[..] aizsardzības ministra tiesības autorizēt infrastruktūras objektu iznīcināšanu, ja to prasa NBS operacionālā nepieciešamība;[..]

Pirmais jautājums, kas rodas šo jauninājumu redzot, ir par to kādēļ “ministra tiesības”  tiek ieskaitītas “NBS militārās spējas“, kas nu prasa īpašu  “attīstību“.

Otrkart, lai nu kas, bet lēmumi par infrastruktūras objektu iznīcināšanu vai saglabāšanu kara apstākļos vienmēr ir bijuši tā komandiera prerogatīva, kas vada kaujas operāciju savā atbildības rajonā un  civilais ministrs  nelemj par katra  komandiera “operacionālo nepieciešamību”, ja tas nav valsts nozīmēs stratēģiskais objekts.  Burtiski pildot šo nostādni komandieriem būtu jāgriežas pie ministra pēc atļaujas uzspert gaisā katru caurteku, tiltiņu vai degvielas glabātuvi.

Koncepcijas projektu, iespējams, ietekmēja kādu nezināmu  lobistu apsvērumi, kuri vēlas, lai arī pēc kara LV infrastruktūra (ļoti plašs jēdziens turklāt) būtu kā jauna, neskatoties uz dažu lauka komandieru  destruktīvām operacionālām nepieciešamībām.

Treškārt,  grūti iedomāties šīs nostādnes birokrātisko izpildījumu praktisko pielietojumu kaujas apstākļos, kad katra minūte ir no svara un atļauja, kas saņemta pēc stundas  var būt iemesls tam, ka tai vairs nav nozīmes.

Vienīgais racionālais pielietojums šim būtu, ja ministra politiskais “nē” vai  “jā” par konkrēta objekta eventuālu iznīcināšanu skanētu plānu (piemēram VAOP) izstrādes stadijā, bet  izvēlētā apakšpunkta redakcija atstāj plašas iespejas interpretācijai.

Advertisements

10 responses to “Autorizātors: Judgment Day

  1. Draugi!

    Ne mazāk svarīgi kā valsts aizsardzības koncepcija ir arī mūsu fiziskā sagatavotība (ne vienreiz te piesaukta).

    Kontekstā ar to Mošķis jautā, vai kāds no bungotājiem apmeklē SIA ********* treniņus Mežaparkā (redzēts bildēs, ka tur piedalās karavīri).
    Ja apmeklē, tad kādi iespaidi….ir vērts nākt ? (mošķis domā par vasaras sportošanas iespējām brīvā dabā).

  2. ceru, ka tajā pašā likumā ir noteikta iespēja ministram deleģēt savas šīs spridzināšanas/nespridzināšanas lēmumus komandieriem, kuri ir atbildīgi par attiecīgo rajonu. gan jau palaist pilnīgā pašplūsmā nebūtu saprātīgi, jo iespējams, ka kāda infrastruktūra (tilti, dzelzceļi, ceļi utt., bet nevis katra caurteka) būs drīzumā vajadzīgi pretuzbrukumam.
    vislabāk būtu gan ministrijai, gan armijniekiem sanākt kopā un izrunāt šo redzējumu kā tas notiktu reālā kaujas laukā un nevis skaldīt matus par kkādiem likuma burta marasmiem!

    • Te nav ko pārrunāt un nav ko dalīt. Tā ir ABC.Tikai politizētā un hren zin kādiem apsvērumiem pakļautā domašanā var rasties šādas idejas. Nekādas ministrijas kaujas laukā nevērtēs operacionālās nepieciešamības, tam ir attiecīga līmeņa štābi. Izņēmums kā jau teicu ir startēģiskie objekti nevis visa infrastruktūra vispār. Viss kas vajadzīgs tiek noteikts operācijas plānā un pakļaut vienotam mērķim par kura sasniegšanu ATBILD KOMANDIERIS. savā AOR viņš ir cars, dievs un prokurors. Ja mērķis ir aizkavēt pretinieku, nekādi klerki nenoteiks kā to panākt. Tā ir absolūta nekompetence kubā.
      Nu ja tā ir vieglāk saprast: ķirurgam operācijas laikā aiz muguras nestāv veselības ministrs ar norādījumiem ko amputēt ko atstāt. Vai varbūt jau stāv? par ko es brīnos…

      • konkrēts jautājums, nu tad vajadzētu dabūt no ministra konkrētu atbildi, kas ar šādiem tekstiem likumā ir domāts?! vai par caurtekas x vai tilta y uz šosejas P10, pa kuru no Pleskavas šosejas virzās identificēti 15 pretinieka tanki, komandierim gaidīt rakstisku vai pastarpinātu mutisku atļauju par caurtekas (pāris km aiz Inčukalna) spridzināšanu vai tomēr komandieris pats varēs izlemt, vai aizkavēšanai bez vēlākām juridiskām sankcijām derēs arī komandiera izvēle uz paša iniciatīvu šo caurteku uzspridzināt?!

        • A kuru tas uztrauc? Draudu taču nav. VAK kārtējais tugaments, kas pusmiris jau kopš dzimšanas. Cik tādu bija un būs. Mums vispār neder šāda veida komandvadiba “ja kas, zvaniet”. Komandieriem jābūt gataviem darboties autonomi, kopējā operacionālā koncepta ietvaros, bez katras kustības saskaņošanas ar “Wolfsschanze”, tā nekaroja pat 2PK. Napolenos varbūt. Sliktākajā gadījumā šis punkts pārtaps kādā direktīvā, kas jauks galvu likumpaklausigiem komandieriem vai labākajā gadījumā tiks aizmirsts un nepiepildīts. Ukraiņu “katli” pa daļai ir šādas komandvadības rezultāts.

    • Agris Purviņš

      Par “likuma burta marasmiem” esmu atrāvies tā ka mazs nelikās un nekādi nopelni netika ņemti vērā. Takā vicināt zobenu tu vari, bet ar sekām arī ir nepieciešams rēķināties. Un kā ģenerālis Radziņš teica “armija kara laikā karo tā kā mācīta miera laikā, tikai sliktāk”. Un mums tiek selekcionēti virsnieki, kas tiek audzināti baidīties no “likuma burta marasmiem”. Jā starp citu, ja ministrs civilists vai dižkareivis plāno uzbrukumu, tad kāda velna pēc es esmu apmeklējis n-skolas un kursus?! Lielāku nelaimi, kā ministru, frontes līnijā ir grūti iedomāties!
      Ieteiktu izlasīt Radziņu. Viņš ļoti labi analizē politikas un stratēģijas loma kara vešanā:

      “Karš ir politikas turpinājums, tikai ar citādiem līdzekļiem, un turpinājums tādā laikmetā, kad ar politiku vairs nekas nav sasniedzams. Ja karš ir politikas turpinājums, tad starp politiku un stratēģiju ir jābūt visciešākajiem sakariem. Kad karš tiek vests, tad gan politika vairs pastāvīgi nedarbojas ar to valsti, ar kuru tiek karš vests, bet ar citām valstīm tomēr darbojas pastāvīgi. Politikai ir jāpabalsta stratēģija ar visiem līdzekļiem. Pabalsts sastāv stratēģijas stāvokļa uzlabošanā: iegūstot sabiedrotos vai vismaz nodrošinot citas frontes (ārējā politika) un dodot stratēģijai visus kara vešanas līdzekļus (iekšējā politika). Latvijas politika nepabalstīja stratēģiju.
      1) Kas attiecas uz sabiedroto iegūšanu, tad politika negribēja vai nemācēja šinī lietā itin neko darīt, lai gan apstākļi bija ļoti labvēlīgi: Polija piesolīja pabalstu. Stratēģijai nācās pašai meklēt sev palīdzību – sabiedroto – un tas tika darīts; pie tam politika neteica ne „jā”, ne „nē”, – tas ir, negribēja uzņemties atbildību, nomazgāja rokas: ja stratēģijai ar Polijas palīdzību izies labi, tad labi, ja labi neies, tad vainīgs būs tas, kurš iesācis kopdarbību ar Poliju. Man nav zināms, kādas sarunas veda ar Igauniju, bet man liekas, ka ir bijis iespējams pie labas gribas un enerģijas atturēt Igauniju no miera slēgšanas ar Padomju Krieviju taisni tanī brīdī, kad mēs uzsākām uzbrukumu, ja būtu nodibinātas labas attiecības ar Igauniju.
      2) Mūsu politika arī neko nedarīja pārējo robežu nodrošināšanai. Ja ar Vāciju tiktu tūliņ noslēgts miers, tad nebūtu jātur Vidzemes divīzija Liepājas rajonā un šo divīziju varētu vēl janvāra mēnesī pārvest uz Latgales fronti, ar ko būtu iegūts noteikts spēku pārsvars. Arī pa uzbrukuma laiku politika negribēja nodibināt tik pietiekošas attiecības ar citiem kaimiņiem, ka lai būtu pilnīga drošība, bet gan otrādi – politika pat gribēja, lai stratēģija noņem kaut ko no Padomju Krievijas frontes un tura pret citu kaimiņu robežām. Mūsu ārējā politika nebija devusi šinīs jautājumos stratēģijai visu iespējamo ne tādēļ, ka politikā būtu bijuši citi ieskati vai politika nebūtu gribējusi darboties, bet tādēļ, ka mūsu politika (neatzīta valsts) bija grūtā stāvoklī un mūsu diplomāti bija ļoti jauni, bez piedzīvojumiem un attiecīgas sagatavošanas.
      Iekšējā politika darbojās ļoti saskaņoti ar stratēģiju un pabalstīja to, cik vien bija iespējams, izņemot vienu – apgādības jautājumu, kurā daudz ko varēja izdarīt daudz labāk un izdevīgāk.
      Arī pamiera un miera slēgšanas jautājumā mūsu ārējā politika neizmantoja to, ko bija devusi stratēģija, un pa pamiera un miera slēgšanas laiku prasīja no stratēģijas drošību uz frontes, bet centās saistīt stratēģijai rokas: kā jau aizrādīju, tad pamiera slēgšana notika steidzīgi, agri. Pa pamiera laiku karaspēkam pārmeta tā aktīvo izturēšanos uz frontes. Šinīs jautājumos gan oficiālā politika – Ārlietu ministrija pilnīgi pabalstīja stratēģiju un bija pilnīgi vienos ieskatos ar stratēģiju, bet še darbojās politiskās partijas.
      Padomju Krievijas diplomātija un stratēģija darbojās priekšzīmīgi saskaņoti. Diplomātija ar ārkārtīgu spēku pabalstīja stratēģiju: Krievija paspēja noslēgt ar Igauniju pamieru, iekams Latvija varēja uzsākt uzbrukumu, – politika nodrošināja stratēģijai Igaunijas fronti. Politika atrada līdzekļus noslēgt ar Latviju pamieru taisni tanī brīdī, kad armija atradās gandrīz katastrofiskā stāvoklī. Pa pamiera laiku, tikko armijai sāk iet grūtāk – mūsu izlūku gājieni nedod tai mieru, un pret tiem Padomju armijai nav līdzekļu – politika tūliņ nāk armijai palīgā – sūta protestus un sūdzības un izsauc Latvijas politiskajās partijās līdzjūtību.”
      Pēteris Voldemārs Radziņš “Rakstu krājums” 273. – 274.lpp.

  3. Papīrs pacieš visu. Tomēr risinājums ir vienkāršs- uzvarētājus netiesā un zaudētāju drāzīs tāpat un par to kur viņš pat tuvumā nav bijis 😉

    uzspridzinās kaut ko, vai nē būs tieši atkarīgs, cik katram būs iedotas sprāgstvielas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s