Latvijā atrasta ola

Kā pareizi konservēt krājumus ziemai, lai tie saglabajas vismaz 70 gadus.

avots un apraksts

vara bungas: 90-s intervēju cilvēkus, kas paši bija veidojuši partizāņu “olas”, bija gatavi rādīt, gāja, meklēja, bet … .  Šādi sagatavotu mantu nevar atrast pamestajā bunkurā, “olas” tika rūpīgi slēptas, maskētas un pat mīnētas. Pieļauju, ka NKVD  izņēma no zemes mazāk nekā zināja un ja tagad kāds “pēkšņi  uz dullo” tās atrod, te ir darbs dienestiem.  Citādi varētu veidoties jauki preses virsraksti  “separātistu sarīkotās diversijas vietā atrasts 3.reihā ražots detonātors”.

Advertisements

18 responses to “Latvijā atrasta ola

  1. arī zemessargs

    Es domāju čekai speciāli šim nolūkam 3. Reiha ražotie detonatori noglabāti.

  2. Nedaudz no partizānu taktikas
    https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_nacion%C4%81lie_partiz%C4%81ni ka 1 pēckara gadā čeka noķēra 6000 partizānus (pieņemsim, ka dati par trešdaļu uzpūsti) un jau 2. partizānu gadā- uzkrītoši sāka trūkt munīcijas. vāciešu gāja uz beigām,

    bet kā par ”brīnumu” izrādījās, ka krieviem to ir varen grūti atņemt un šeit tik daudz partizānu cer, ka atņemt munīciju krieviem- būs tikpat viegli, cik konču bērndārzniekam.

    • Anonīmais Labvēlis

      Ja godīgi vienmēr aizdomājos par to, kāpēc vienmēr sūdzās par munīcijas trūkumu pie tāda daudzuma pēc kara. Cik esmu lasījis dažādu cilvēku atmiņas par to laiku, apkārt bija KAUDZE ar pamestām lietām, ej un vāc. Ko nu tad, vēl tagad iemetot aci racēju forumos, var redzet ka ceļ un ceļ ārā no zemes un neizskatās ka tuvakajā laikā beigsies. Pēc 70 gadiem protams lielaka daļa ir rūsa, bet “tajos laikos” taču nebija pagajis diez ko ilgs laiks?

      Pie tam tādas nopietnakas klopes starp meza brāļiem un sarkanajiem notika labi ja pirmajā gadā. Ko tad ar tām patronam utt darīja citā laikā, šāva gaisā vakaros, kad skumji palika? Vai arī domāja, ka ar pāris aptverēm un diviem “shmaisera” radziņiem pietiks visam partizaņošanas laikam? Tad gan “mūnīcija ātri beidzas”. Vai tad banāli pieslēpt zem saknēm neviens nebija iedomājies? Vai arī tiešām gaidīja ka metīs no gaisa amerikāni un angļi?

      Īsak sakot interesants jautajums uz kuru ne viens tā arī nav atbildejis un laikam arī neatbildēs.

      • Labs jautājums nacionālo partizānu apvienībai. bet manuprāt nest var tikt cik var celt, ja tev ir neliela vienība, bez tehnikas vai zirgiem.

        aktīvā kaujā karavīrs nes ap 20 kilogramiem (bez mugursomas), pārgājienā/patruļā ap 40 kg (ar mugursomu), torētiski var kustēties arī ar 70 kg, bet ne pārāk ilgi un ne pārāk tālu. ļoti labi to visu var izpētīt uz savas ādas iestājoties airosftā, zemessardzē vai vnk ieberot smiltis mugursomā un izejot pastaigā.

        “Gooks” Vjetnamā “mobilizēja” zemniekus, kas stiepa pa džungļu takām pat haubices, vari to iedomāties LV?

        • Anonīmais Labvēlis

          Kā cilvēks, kam patīk pavazāties ar mugursomu plecos dažadās aktivitātēs pie dabas, labi saprotu, ka staipīt līdzi aprīkojumu 10+ gadiem uz priekšu nav reali. Bet neviens jau neaizliedz tadas “olas”, kā te rakstā, uzreiz pēc kara slēpt pie katras iespējas, it sevišķi ja jau tiešām ir paredzets bruņoti pretoties, nevis sādžas veikalu uz ausīm likt. Tur gan pietiek vienu reizi griestos iešaut un visi rāmi paliek. Tad arī ar diviem radziņiem var “partizāņot” ilgu laiku.

          Vienkārši cik esmu lasījis, neviens nav rakstījis par kaut kadu ieroču vai munīcijas sagatavošanas/noglabāšanas darbiem, kas bijis uz rokām, tas bijis un tikai sūdzības, ka “paliek mazāk”, bet ieroči ir tā kā viens no galvenajiem punktiem, ja ir vēlēšanās tieši _bruņoti_ pretoties.

          Par zemnieku “mobilizaciju”, labāk pat negribās iedomāties, jo visacuredzamakais un vienkāršakais fināls tādai pastaigai redzas tikai viens.

          • Organizācija un plānošana. Tās vai nu nebija attiecībā uz stihiski veidotām partizānu grupām vai attiecās tikai uz vācu Werwolf un tieši viņu sagataves tagad tiek atrastas, jo šis nav vienkāršs cache tas ir PAREIZI izveidots cache uz desmitgadēm. Partizāni arī kko veidoja, bet diez vai tika mācīti TIK perfekti visu noglabāt. Tur jābūt vācietim.

  3. vēl nedaudz partizānu kara statistika

    tiek uzskatīts, ka partizāni no 1945- 1953 bija ap 20 000 un 80 000 atbalstītāju. tātad kopumā ap 100 000. cilvēku. Viņu varējums ”Partizānu cīņu rezultātā līdz 1953. gada oktobra sākumam bija krituši 2208 un ievainoti 1035 padomju darbinieki un kaujinieki, kopā 3243 cilvēki. Starp kritušajiem 48,5% bija padomju, kompartijas un komjaunatnes aktīvisti, 25,8% čekisti, 16,7% NKDV karavīri un darbinieki un 9% Iznīcinātāju bataljonu kaujinieki” pieņemsim, ka cietuši 50-60 % bija vietējie komunistu līdzskrējēji. un tad sanāk ka kritušie pretinieka karavīri bija 1000 un 500 ievainoti (5 gadu laikā diez vai pēc 50 gada vēl nopietnu operāciju bija) . tātad mūsu partizāni pirms viņus pirmajā gadā paspēs noķert- varbūt iznīcinās ap 200 karavīru un 100 ievainos. Šaubos vai šādi zaudējumi iedzīs lielas bailes pretiniekam.
    kopā tiek norādīts, ka bijuši ap 2600 partizānu uzbrukumi- tas nozīmē, ka vidēji vienā uzbrukumā ir krituši mazāk nekā 1 pretinieks.
    zaudējumi partizāniem kritušo ziņā bija līdzvērtīgi ”krituši pretinieki” 2200 partizāni 2422.

    • nevajag aizmirst, ka partizāni darbojušies pret pilnībā mobilizētu armiju, kas tikko pabaigusi karu un atradās visaugstakājā kaujas spēju līmenī. nākamais moments ir tas, ka partizāniem neviens nekad neizvirza uzdevumu uzvarēt karā, viņu darbs izdzīvot pašiem, vākt izlūkdatus, traucēt pretinieku, izmantot iespējas un sasaistīt ievērojamu pretinieka spēkus, kas varētu karot citur. Tā ir partizānu uzvara. Turklāt daudz kas ir atkarīgs no apgādes un eksfiltrācijas iespējām – partizāns nav kamikadze, karavīram vienmēr jābūt iespējai izdzīvot, ja viņš visu dara pareizi.

  4. Izdzīvošana partizānam diezgan tieši saistīsies no tā cik ātri viņš būs gatavs padoties pēc savas atklāšanas 😉

    lemjot par konkrētu taktiku – vienmēr ir jābūt konkrēti sasniedzamiem mērķiem pēc kuriem mērīt efektivitāti un attiecīgi izlemt, katras darbības lietderību. Šo kritēriju noteikšana mums parasti sagādā ķibeles.

    un starp citu “pilnībā mobilizētu armiju, kas tikko pabeigusi karu un atradās visaugstakājā kaujas spēju līmenī” pret kādu pretinieku mēģinātu cīnīties mūsu partizāni? 😉

    • izdzīvošanu partizānu statusā es domāju nevis fiziskās personas izdzīvošanu

    • Pēc mēneša diviem visticamāk OMDšņiki no iekšējā karaspēka. Elite cīnīsies ar regulāro karaspēku vai sargās iegūtās robežas. Skat. Ramadi pieredzi, elite ieņem – milicijas pārņem unn kontrolē. Btw Ramadi nekas vēl nav beidzies

      • pieļauju, ka Ramadi ir mononacionāla?

        tiklīdz partizāni uzzīmēsies, kādā apvidū visticamāk nepaies ilgs laiks līdz viņus sazīmēs un kaut kur aplenks. tad ļoti aktualizēsies jautājums kļūt par kamikadzi, vai tomēr prioritāri būs saglabāt “spēju izdzīvot”- proti padoties.

  5. Atgriežoties pie statistikas tā ir vienkārši graujoša neskatoties uz mežabrāļu profesionalitāti, kur vienībās parasti bija/ vadīja profesionāļi ar 2 gadu frontes pieredzi. ja no pretinieka rindām izņem ārā jaunajai varai simpatizējošos “kaimiņus” tad pretinieka karavīru zaudējumi katrā operācijā kļūst pavisam niecīgi. varbūt tikai pa karavīram uz katrām 2 operācijām.

    • Vēlreiz . Vai tad viņu militārais uzdevums bija nodarīt max zaudējumus PSRS karaspēkam un atbrīvot Latviju? Vai tomēr demonstrēt karogu un gaidīt ameriķāņus? Statistika tāda kāda tā ir, jo mērķis nebija “otrā fronte”, jo arī pirmās frontes nebija. izdzīvošana, sevis pieteikšana, iespēju izmantošana, kolaboracionistu iznīcināšana, tie bija mērķi un visi četri sasniegti.

      • Mūsdienu partizāni būtu aktīvāki? varbūt arī pāris mēnešus būs. jo vairāk aktivitātes, jo lielāka iespēja iekrist. jo lielāka vienība jo atkal vieglāk iekrist. lai gan ww2 izdzīvošana tieši bija saistīta ar vienības lielumu, krieviem 300 vīru (un vairāk) ”družīnas” bija ierastas. ”Mūsējā” “sudraba/sarkanā bulta” arī izdzīvoja, jo bija mazi tad kad viņus neķerstija un lieli tad kad sāka ķerstīt lieli un izdzīvot vajadzēja diezgan neilgi. tikai 1,5- 2 gadus.
        Mežabrāļiem pat 30 vīru vienība nozīmēja ”vakaru”, jo tādu baru apgādāt un neiekrist (ja vien tie nav džungļi, kalni vai baltkrievu purvi) nav iespējams. bet sadaloties uz nodaļām viņi pazaudēja faktiski jebkādas kaujas spējas (o,5 pretinieka kritušie vienā uzbrukumā). ja par galveno uzdevumu liek ”soda ekspedīciju” slaktēt nepareizos savējos ….

        tātad aktivitāte ir pretrunā ar vēlamo ”diskrētumu”. partizāni nemēdz parādīties arī uzreiz. kamēr nobriedīs un sagatavosies – pāris mēnešus tikmēr vēl sapratīs, ja jau draugi nav atnākuši tad jau pastāv iespēja ka neatnāks.

        • Visas tās ir risināmas problēmas. būtu vēlēšanās tās risināt. 30 cilv. patiešām nevajadzīgi liela grupa. Mežabrāļiem nebija kur atkāpties, tagad ceru būs.

  6. Anonīmais Labvēlis

    Lūgums neuzskatīt par spamu, ja nu kāds nav lasījis iepriekš:

    http://panzer.vip.lv/forums.php?action=vthread&forum=8&topic=77

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s