Izstāde par ģenerāli P.Radziņu līdz 14.februārim Jelgavā

Foto: Izstāde “Latvijas armijas ģenerālis un divkārtējais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Pēteris Radziņš Ukrainas un Latvijas vēsturē”

jelgava

vara bungas: Izstāde tapa ar Latvijas Ukraiņu kongresa atbalstu, bet galveno saturisko artavu deva Agris Purviņš, Ervīns Krauklis ar ģimeni un Dace Kalniņa. Paldies viņiem. Ukraiņi palīdz latviešiem atcerēties Latvijas militārās domas klasiķus. Pozitīvi.

Vairāk par P.Radziņu šeit

Advertisements

29 responses to “Izstāde par ģenerāli P.Radziņu līdz 14.februārim Jelgavā

  1. Heh, redz, kā, Ukrainā šo vairāk saulītē cēluši līdz šim, nekā paša mājās, Latvijā?
    Ar nepacietību gaidu grāmatu!

    • Radziņš tai pusē arī krietni darbojies, tādēļ arī atceras.

      • Jautājums ir nevis par Ukrainu, bet gan par Latviju, kamdēļ šeit tāda piesardzība?

        • subjektīvi: Neiekļaujas jaunajā LV armijas vēstures mitoloģijā, kuru veido vēsturnieki ar komunistisku pagātni. Viņiem PR šķiet pārāk nacionālistisks.

        • arī zemessargs

          Vairāki iemesli: Radziņam jau pirms kara bija daudz nelabvēļu, tāpēc mitoloģija neiekļāva, bet mūsdienās ir taču ērtāk reanimēt kaut ko par ko jau sarakstīts, nevis rakties līdz patiesībai. Un ja patiesībā piedevām ir neatbilstoša konceptam par draudzību ar Krieviju, patērētāju sabiedrību un nāciju kā novecojušo sociālo konstrukciju, tad vēl jo vairāk.

  2. Pēteris Radziņš nevarēja iedzīvoties demokrātiskajā iekārtā, tāpēc liberastu-sorosītu mitoloģijā neiederas.

  3. E,Andersona grāmata “Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture 64.lpp., 2.rindkopa (atsauce uz kaut kāda plkv. Grīnberga vēstulēm),

    • G. Grīnbergs[7] skarbi un kodolīgi raksturoja ģenerāļa P. Radziņa atstādināšanu no amata: „Ievērojot šīs Radziņa izcilās zināšanas un spējas, nav brīnums, ka viņš kara laikā ieņēma visai atbildīgus amatus krievu ģenerālštābā. Atgriezies Latvijā un stājies virspavēlnieka štāba priekšgalā, Radziņš ar savu lietpratīgo un drosmīgo vadību krasi ietekmēja mūsu spēku tālāko kauju norisi. Bet tiklīdz bija apklusuši pēdējo kauju trokšņi, Radziņu padzina no armijas: moris savu pienākumu bija izpildījis, moris varēja iet. (..) Viens no daudzajiem ģenerāļa Radziņa „grēkiem”, kuru dēļ viņu atvaļināja no armijas, bija tas, ka viņš bija atvieglojis krievu emigrantiem izceļošanu no Latvijas, no kuriem daži tad, sekojot savam cara virsnieka pienākumam, bija iestājušies pretlielinieciskās armijās. Tāda Radziņa rīcība bija visai apsveicama, jo tā atbrīvoja mūsu izpostīto zemi no sveša elementa un bez tam stiprināja fronti, kas bija uzsākusi nevienādu cīņu pret jau toreiz bīstamo kultūras ienaidnieku.

      Bet mūsu komunistiem un viņu līdzskrējējiem, saprotams, tas nepatika, un Latvijas valdība pakalpīgi izpildīja viņu vēlējumus un upurēja Radziņu.”[8]

      [7] Pulkvedis Gustavs Grīnbergs (1884.–1981.). Stājies Latvijas armijas dienestā kā kapteinis, no 15.12.1922. lektors Karaskolā. No 1924. gada pulkvežleitnants. Apguvis papildkursus Polijas Augstākajā karaskolā (1925.). Latvijas militārais atašejs Polijā (1924.–1928.). Pasniedzējs Virsnieku kursos Karaskolā (1929.–1930.). Kara ministrijas padomes sekretārs (1930.–1931.), pulkvedis (1931.), Zemgales divīzijas štāba priekšnieks (1931.–1934.). 1935. g. atvaļināts no dienesta. 1936. g. absolvē LU Juridisko fakultāti, strādājis Krimināltiesību katedrā. Daudz publicējis darbus tiesību zinātnē. No 1940. gada augusta zvērināts advokāta palīgs Tukumā, vēlāk – Jelgavā, no 1943. – Tukumā. 1941.–1944. gados Jelgavā izdeva laikrakstu „Zemgale”. 1944. g. izbrauca uz Vāciju. 1946.–1947. gados ANO Palīdzības un rehabilitācijas aģentūras universitātē krimināltiesību katedras vadītājs, docents. 1947. ieguvis tiesību zinātņu doktora grādu Ukraiņu universitātē Minhenē. No 1951. gada dzīvoja ASV. Miris 1981. gada 20. oktobrī Ketskilā, Ņujorkas pavalstī.

      [8] G. Grīnbergs. Ja būtu klausījuši ģenerāli Radziņu. Tukuma ziņotājs, 1942, Nr.13.

  4. Mosķis negrib pārrakstīt visu grāmatas lappusi.

    • Tad nav ko retranslēt un uzdot par savām svešas domas, kuras neproti lāgā ne izstāstīt ne pamatot. Laikam neesi bijis students, ja citējot neiemācījies likt atsauces.

  5. Mošķis nevienā brīdī neko nav citējis un viņam nekādas atsauces nav jāliek. Mošķis konstatē faktu. Radziņš nebija demokrātijas draugs. Arī A.Stranga tā uzskata. A.Mošķim par Strangu vēsturē nav augstākas autoritātes.

    P.S. Augstakminētais nemazina P.Radziņa nopelnus tautas un tēvijas laba.

  6. Majors A.Purviņš

    Esmu uzlasījis domājams vismaz 95% ģenerāļa P.Radziņa darbus. NEVIENĀ no tiem viņš nav kritizējis demokrātiju. Ir tikai viena iekārta, kuru viņš nesaudzīgi un pilnīgi pamatoti kritizē un nopeļ – ir komunistiskā Krievija. Var pieņemt, ka ģenerālis P.Radziņš bija nacionālkonservatīvs mūsdienu izpratnē, jo neilgu laiku pēckara sastāvēja Latviešu Nacionālajā Klubā un bija tā goda virsaitis, bet savos rakstos viņš nerunā par to kādai ir jābūt Latvijas politiskajai iekārtai. Viņš daudz raksta par ētiskām un morālām vērtībām, bet ne par valsts iekārtām.
    Vienīgais izņēmums, kurā viņš piemin savu attieksmi pret demokrātiju ir raksts „Vai Latvijai palikt luterticīgai, vai pāriet katoļticībā”, kurš ir nopublicēts Liepājas avīze, 1923. 19.augusts (Nr.184), 21.augusts (Nr.185), 22.augusts (Nr.186), 24.augusts (Nr.188), 25.augusts (Nr.189).
    „Var teikt, ka latviešu kultūra un garīgā dzīve ir luteriska, ar tādām pašām ārējām īpašībām, kā citās luteriskās valstīs (Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā), kur viskrasākā ārējā parādība pastāv iekš tam, ka zemnieku un strādnieku izglītības līmenis ir pacelts un stipri attīstīta brīvības un tikumības sajūta. Še vēl var atzīmēt to, ka īsti demokrātiska valsts iekārta ir tikai luteriskās vai vispār reformātiskās valstīs un īstas demokrātiskas iekārtas nav nevienā katoļticīgā valstī.” Ģenerālis P.Radziņš bija pārliecināts luterticīgs.

    Tie kuri nomelnoja P.Radziņu un uz kuriem atsaucas Mošķis ir izteikušies šādi:
    J.Celms, kura runu uzņēma ar ilgiem aplausiem no kreisā spārna, starp citu sacīja: „Ir minētas noteiktas personas, pret kurām mēs prasām, lai tiktu vesta visstingrākā izmeklēšana un kuras, lai neizbēgtu pelnītam sodam. Šī noziedzība gājusi pat tik tālu, ka minētā štāba vienai atbildīgai personai ir bijusi sava ārēja politika. Vienu ārējo politiku ir vadījis ārlietu ministrs Meirovica kungs, otru – štāba priekšnieka Radziņa kungs. Abas šīs politikas galu galā, izrādījušās par Latvijas demokrātiskai valstij naidīgām, izrādījušās par noziedzīgām, un es gribu teikt – par Latvijas demokrātisko interešu nodevīgām politikām” (L.S.Sap.stenogr.1257.l.p.)
    Socialdemokrātu partijas biedra Fr. Mendera runa Satversmes Sapulcē:” Radziņa kungs, kurš ieņem atbildīgu vietu štābā, pie kam šai atbildībai nav tikai militārs raksturs vien, bet arī zināms politisks raksturs, nav parūpējies, vai patiešām notiek tas, par ko rakstīts Derentāla vēstulē. To Radziņa kungs nav uzskatījis par vajadzīgu ziņot štābam un nav uzskatījis par vajadzīgu ziņot ārlietu ministram.(…) Mums, sociāldemokrātiem, uzstājoties pret Vrangeļa armiju ir arī vēl revolucionārs pienākums. Ja lieta iet par revolūcijas aizstāvēšanu, kurā ir piliens mūsu Latvijas strādniecības darba un vesela jūra strādniecības asiņu, tas mēs iesim kopā ar Krievijas Padomju valdību” (Darba balss. K.D. „Kreisie sociāldemokrāti un ģenerālis Radziņš”. 1924.g. Nr.19.)
    Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas un Austrumeiropas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras profesors Aivaru Stranga saviem apgalvojumiem nemin nevienu faktu, ne pierādījumu:
    „kurš bija pazīstams ar saviem galēji labējiem uzskatiem un amorālo dzīvesveidu” (A. Stranga. Latvijas vēsture 20. gs. Rīga: Jumava, 2005.)
    “Klubā (Nacionālais klubs. Piez. A.P.) sastāvēja vai tam simpatizēja samērā daudzi studenti, ierēdņi, aizsargi un pat armijas virsnieki, skandalozo ģenerāli P. Radziņu ieskaitot. ” un „1928.gadā beidzot, par laimi, no armijas komandiera amata tika atbrīvots odiozais P. Radziņš, šovinistisko dēkaiņu patrons.” (A. Stranga. Ebreji un latvieši Latvijas parlamentārās republikas laikā 1918. –1934. 1997. 121. lpp.)
    Kara muzeja direktores vietnieks A.Ciganovs neminot ne vienu faktu apgalvo; „P. Radziņš ir nozīmīga, bet divdomīga persona”. (Aizsardzības Ministrijas Sabiedrisko attiecību sēdes 05.03.2015. protokols Nr. 99., Rīgā.)

    Takā spriediet paši cik ģenerālis savos uzskatos bija antidemokrātiski un kādi ir tie politiķi un vēsturnieki, kas viņam piedēvē to.

    P.S. Viens A.Strangas students stāstīja (dokumentālu pierādījumu tam nav), ka A.Stranga pēc grāmatas “Ebreji un latvieši Latvijas parlamentārās republikas laikā 1918. –1934.” regulāri braukāja uz vēstures semināriem Vidusjūras kurortu zonās!!! Visdrīzāk A.Stranga šim studentam bija ielicis kādu sliktu atzīmi un tā nav patiesība, vienkārši ļaudis mēļo..:)!

  7. Hmm…Mosķim domāt, ka Stranga analizējis ne Radziņā runas, bet darbus. Piemēram, vai ir zināma Radziņa nostāja pulkveža Ķūķa lietā? Entuziastiem noteikti iesaku izlasīt lielisko A.Strangas gramatu 20.gada miera līgums. Tur Stranga ir preparējis Radziņu un dažus citus augstākos virsniekus. Tur škiet bija arī par vrangeliādes dēku (vai tik ar šo dēku netika formāli pārkāpti 20.gada miera līguma noteikumi no Latvijas puses??). Tur bija interesanti. Mosķis pirms 10 gadiem LNB šo gramatu lasīja.

    • Ķūķim bija “lieta” Radziņa dzīves laikā?

    • Majors A.Purviņš

      Par “Vrangeliādes dēku” dr.hist. E.Jēkabsons:
      ”Patiesais iemesls atvaļināšanai gan bija tā dēvētā vrangeliāde. Latvijā esošie krievu baltgvardi bija nelegāli organizējušies, lai pārietu Vrangeļa rīcībā Dienvidkorejā vai Savinkova rīcībā Polijā. Nekādu īpašu seku kustībai nebija, Latvijas valdība par to nezināja, taču sociāldemokrātiem izdevās panākt P.Radziņa atkāpšanos. Ģenerālis tiešām bija informēts par vervēšanu un bija uz to pievēris acis. Lielā mērā viņa rīcību noteica mutiska vienošanās ar Polijas militāro atašeju Miškovski. Polijas arhīvos ir liecības, ka jau 1920.gada jūnijā viņi abi apsprieduši krievu partizānu organizēšanas iespēju Latvijā un viņu izmantošanu pret sarkano armiju Drisas un Polockas rajonos” (Dr.hist. E.Jekabsons. Ģenerālis Pēteris Radziņš. „Tēvijas sargs” 2005.g. maijs.)
      G.Grinbergs:
      “Viens no daudzajiem ģen. Radziņa „grēkiem”, kuru dēļ viņu atvaļināja no armijas, bija tas, ka viņš bija atvieglojis krievu emigrantiem izceļošanu no Latvijas, no kuriem daži tad,sekojot savam cara virsnieka pienākumam, bija iestājušies pretlielinieciskās armijās. Tāda Radziņa rīcība bija visai apsveicama, jo tā atbrīvoja mūsu izpostīto zemi no sveša elementa un bez tam stiprināja fronti, kas bija uzsākusi nevienādu cīņu pret jau toreiz bīstamo kultūras ienaidnieku.” (Tukuma ziņotājs. G.Grinbergs. „Ja būtu klausījuši ģenerāli Radziņu”. 1942.g. Nr.13.)
      Pulkv. A.Plensners:
      “Pret patstāvīgo Radziņu bija jūtama arī kāda politiska neuzticība un nepatika (varbūt Latgales operācijas un vēl cita dēļ, sevišķi kreisā pusē, kas palika līdz viņa mūža galam.) Par viņa galu, likās, politiķi daudz neskuma. Kad viņu, likvidējot virspavēlniecību, atbrīvoja no dienesta, paaugstināja gan arī viņu par ģenerāli, bet palaida bez pensijas. Sak, iztiec, kā vari, tu esi savu padarījis un mums vairs neesi vajadzīgs. Nebrīnīsimies, ka neredzam viņu arī sekojošā godināšanā” (Aleksandrs Plensners. Pret Vētrām un Negaisiem. 167.-168.lpp. Grāmatu Draugs. 1982.g.)
      Ģenerālis J.Lavinieks.
      “P.Radziņš nekad nemeklēja atbalstu politiskajās partijās, ne atsevišķos cilvēkos, bet vienmēr paļāvās uz saviem spēkiem. Savu tiesību robežās viņš bija stingrs un nelokāms. Nelokāms viņš bija arī pret žīdu deputāta Dubina un „ siseņu” komandiera B.Kalniņa iegribām un prasībām. Kreisie saimes nogrupējumi ģenerālim bija nelabvēlīgi, jo viņš, lūk, esot cīnījies Krievijas dienvidos pret komunistiem, tātad – monarhists.
      Acīmredzot P.Radziņa apvainotāji un kritiķi bija jau piemirsuši, ka ģenerālis tieši bija cīnījies pret monarchistiem, vadot Latvijas armiju cīņā pret Bermontu-Ovalovu. P.Radziņa nelabvēļi visam tam vēl pievienoja baumas, ka armijas komandieris gatavojot „ puču” , kas protams bija kaila nepatiesība. Bet ļaunprātīgi palaistās baumas nemitējās! Sakarā ar visu to paklīda valodas, ka P.Radziņu atbrīvo no armijas komandiera amata. Kad tas beidzot apstiprinājās, izmantojot sanāksmi uz kara spēlēm, divīziju un pulku komandieri pārrunāja, kā reaģēt uz kreiso elementu iespaidoto demokrātiskā centra valdību un valsts prezidenta neattaisnojamo rīcību.
      Paredzētais P.Radziņa atvietotājs nebija armijā populārs. Apspriedes dalībniekiem bija skaidrs, ka armijas komandiera maiņa nāks vienīgi par ļaunu Latvijas armijas stiprumam (1939-1940.gadā tas arī pilnīgi apstiprinājās) un par to sevišķi uzgavilēs Latvijas valsts grāvēji. Sanāksmes dalībnieku lielākā daļa ieteica viesiem iesniegt atlūgumus no dienesta. Dzirdēja arī aizrādījumus, ka armiju taču nevar atstāt bez vadības un tāda rīcība līdzinātos streikam, kas armijā neiederas. Ilgās debates nekādu atrisinājumu nedeva.
      Par apspriedi kāds liels garnizona priekšnieks bija tanī vakarā paziņojis valsts prezidentam. Prātu nomierināšanai P.Radziņu tūliņ neatcēla no armijas komandiera amata, bet aizkomandēja uz ārzemēm „ itkā” ārstēšanās nolūkā. P.Radziņam atgriežoties no ārzemēm iecēla par Augstākās militārās skolas priekšnieku, bet viņa vietā par armijas komandieri nāk cits.” (Jāņa Lavinieka atmiņas, kas publicētas 1960. gadā trimdā korporācijas “Tervetia” izdevumā).

      Mošķi, ja aprunā kopā A.Strangu ģenerāli P.Radziņu, tad to lūdzu pamato ar faktiem, nevis abstraktiem A.Strangas spriedelējumiem, kuri cik man zināms ir stipri ietekmējušies no LPSR laikā veiktajiem “pētijumiem” kreiso spēku periodikā. Ģenerālis P.Radziņš bija izteikts antikomunists, kristietis, patriots un nacionālists. No tā arī izrietēja viņa darbi, kas ne ar ko neatšķīras no viņa publiski teiktajām un rakstītajām atziņām.
      Mūsu vēsturē ir tikai viens virsnieks/ģenerālis, kurš vadīja Latvjias armiju pret Vācijas karaspēku un Krievijas karaspēku vienlaicīgi divās frontēs un guva pārliecinošas uzvaras šajā nevienlīdzīgajā karā. Un ar to vien pietiek, lai mēs viņu šodien godātu un cienītu, nevis mēģinātu apliet ar komunistu un liberālistu samazgām!!!
      P.S. Piem kreisie spēki uzbruka P.Radziņam (1924.g.), ka viņš atbalstot A.Niedru, jo lūk atteicis izskatīt A.Niedras lietu kara tiesā. Ģenerālis bija pamatojis savu lēmumu no tiesiskā aspekta, jo karš bija beidzies un kara tiesai patiesi ar to vairs nekāda sakara nebija.

      • arī zemessargs

        Atbalsts “baltajiem” ir vērtējams pozitīvi. Jo lielākas jukas Krievijā, jo tā ir vājāka, jo tā ir vājāka, jo mazāks drauds Latvijai. Līdz ar to balto (un jebkādu citu antikomunistisko kustību) atbalstīšana Krievijā pēc Latvijas teritorijas atbrīvošanas ir pareizs solis.

  8. Jā. Kurzemes divīzijas komandieris no 1920-1925.gadam. Ļoti naidīgs kreisajiem, arī tiek inkriminēta fašisma atbalstīšana. Tika atcelts no amata.
    Lauciņš ko pētīt. Ļoti līdzīgs liktenis Radziņam. Tik šis vel paguva apostīt saeima gaisu.

    https://lv.wikipedia.org/wiki/Kri%C5%A1s_%C4%B6%C5%AB%C4%B7is

    • “inkriminēta fašisma atbalstīšana” ? Fašisms kā tāds radīts ap 1922.gadu. un tad vēl itāļu izpildījumā. Daudz nopietnāk būtu ja inkriminētu komunismu, kas jau plosījās pilnā sparā. Būtu kaut vai Vikipēdiju apskatījies, Ķūķis demobilizēts 1924.gada sākumā. Vēlāk apbalvots ar TZO.

    • Majors A.Purviņš

      Tajā laikā lielākais armijas virsnieku sastāvs bija naidīgi noskaņoti pret kreisajiem spēkiem, kuriem vēl bija pilna galva ar idejām “Par brīvu Latviju, brīvā Krievijā”, kuri uzskatīja, ka Latvijai armiju vispār nevajag un austrumos mums ir vismiermīlīgākais kaimiņš kādu vien var iedomāties.
      Un šo siseņu barveža Bruno Kalniņa atklātā Latvijas valsts nodevība 1940.gadā uzņemoties galvenā ideoloģiskā zampaļita pienākumus. Vai šie cilvēki var būt mums autoritāte šodien?

      • Palasot šeit sarakstīto par Radziņu, viņa citātus un laikabiedri atmiņas, nākas secināt, ka arī šodien nekas nav mainījies ne tikai militārajās gudrībā un kara vešanas mākslā, bet arī Latvijā notiekošie procesi ir palikuši tādi paši, ar tiem pašiem motīviem, kas pirms tam un joprojām, kā toreiz, pus-atklāti, pus-slepeni valsts tiek pabikstīta Krievijai vēlamā virzienā pateicoties Krievijas specdienestu ielikteņiem Saeimā un valdībā un augstākajās biznesa aprindās!

          • Dumjākais jau tas, ka domājošam cilvēkam tas viss ir acu priekšā, bet pelēkajām masām, kuras akli tic “vadoņu solījumiem” un slavē vienu vai otru politisko partiju vai tās priekšstāvjus(ventiņu apsēstība ar Lembi vien ir ko vērta, tur psihologi/psihiatri varētu ne vienu vien kopoto rakstu krājumu ar pētījumu datiem sarakstīt), ka neredz acu priekšā notiekoši.
            Jāsecina, ka kopējais sabiedrības brieduma un izglītības līmenis ir vai nu zems vai arī sabiedrība ir pārāk vienaldzīga pati pret savu labklājību, lai gan, lamājot valdību tik stipri, kā to mēdz darīt latvieši, liekas, ka tomēr rūp sava labklājība 😀 !

  9. Mošķis, ja kas, nevienu neaprunā. Mošķis tikai norāda, ka Radziņš nebija demokrātijas draugs un tāpēc nav pieņemams sorosītu kliķei.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s