ģenerālis Radziņš par robežu neaizsargāšanu

Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880.gada 2.maijs — 1930.gada 7/8.oktobris) atminas par 1918.gada notikumiem Ukrainā, kas 1920.gadā vairākos turpinājumos tika publicētas  avīzē “Latvijas kareivis”. Notikumi, kas norisinājās  pirms 96 gadiem, vienkārši fantastiski sasaucas ar šodienu…

 […]Militārā ziņā lielinieki izmantoja robežu neaizsargāšanu no ukrainiešiem varu pārņemšanas laikā, piepludināja pierobežu apgabalus ar saviem aģitatoriem, organizēja sacelšanās uz vietām un pamazām ja sāka ieņemt pierobežu pilsētas. Kad petļuriešu valdība pieprasīja Maskavā, uz kāda pamata tiek pārkāpti pamiera noteikumi starp Ukrainu un padomju Krieviju, Čičerins atbildēja, ka viņam ne prātā nenākot pārkāpt pamiera līgumu; neviena padomju karaspēka daļa vēl Ukrainas robežas neesot pārgājusi, bet gan pēc viņa (Čičerina) ziņām, dažas Ukrainas pilsētas un apriņķi paši sevi izsludinot par lieliniekiem un paši pievienojas padomju Krievijai, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām viņš (Čičerins) esot spiests tos pieņemt, un tāpēc esot ļoti iespējams, ka padomju karaspēks ieņemšot no Ukrainas atkritušos un padomju Krievijai pievienojošos ciemus un pilsētas. Tādejādi galu galā iznāca, ka nevis Maskava, bet it kā Ukraina uzsāka karu ar padomju Krieviju. Tas arī notika jau pirms ziemassvētkiem. […]

„Latvijas Kareivis” 20.februāris 1920.gads N#9 (9)

IV

            Ieņēmis Kijevu visu Ukrainas teritoriju, Petļuras karaspēks tanī pat laikā ieguva visus hetmaņa valdības līdzekļus un bagātības. Tā kā sacelšanās pret hetmani sākās no zemes nomalēm virzienā uz centru, tad, protams, hetmaņa piekritēji izveikt nekā nevarēja. Petļuras rīcībā pārgāja diezgan labi nostādītas finanses (100 karb. = 120 vācu markas), samērā labi dzelzceļi (ripošā materiāla netrūka), bagātīga kara manta – ieroču un šaujamo līdzekļu krājumi, apģērbs un uzturs 500 000 lielai armijai, pilnīgi organizēti kadri priekš 8 korpusiem, 3 kavalērijas divīzijām ar attiecīgo tehnisko karaspēka daudzumu, teicams ģenerālštābs un bez tam labi izveidots valsts aparāts. Petļuram atlika tikai var vajadzīgo mākslu visu izmantot, lai dzīve ietu normālu gaitu un nostiprinātos jaunā kārtība. Arī ārējā politikā stāvoklis bija jo labvēlīgs. Kā redzējām Odesā izceltais sabiedroto karaspēks hetmanim nepalīdzēja, jo ieskaitīja viņu par vācu draugu un ielikto, turpretim Petļura kā hetmaņa pretinieks reizē ar to tika turēts par vācu ienaidnieku un sākumā sabiedrotie uz viņu skatījās labvēlīgi-; šo stāvokli vajadzēja izmantot. Turpretim, Petļura neizmantoja labvēlīgo situāciju, bet gluži otrādi – Odesas tuvumā iznāca sabiedroto un Petļuras karaspēku sadursme, un taisni pēdējā vainas dēļ. Šinī ziņā ar Petļuras valdību notika tas pats, kas raksturīgs priekš visām jaunizveidotām valstīm ar nepiedzīvojušām valdībām priekšgalā: Petļuriešu valsts vīri, nagāzušihetmani, uzlidoja tik augstu, ka vairs zemes zem sevis neredzēja; sak, mēs gudrākie un stiprākie par visiem, mums nav no citiem ko bīties un lieki pie citiem atbalstu meklēt – „mums nevajag nekādu orientāciju, mums pašiem sava orientācija”.

            12.decembrī Kijevā svinīgi ienāca Petļura. Svinīgi bija organizēta saņemšana, tomēr Kijevas iedzīvotāji nevis uzgavilēja, bet bija pat ļoti drūmi, jo nevajadzēja sevišķas tālredzības, lai saprastu, ka vēlākais pēc diviem mēnešiem Kijevā šādā pat kārtā ienāks lielinieki. Tādu pārliecību iedzīvotājos nostiprināja petļuriešu karaspēks un valdības rīkojumi. Brīvprātīgi Petļuras rindās sanākušais karaspēks, aizdomīga nemiera pilns, bija rekrutējis vai nu no bezdarbniekiem (kas negribēja strādāt, kaut pieprasījums pēc strādniekiem Ukrainā bija jo liels) vai arī no lauku darbus beigušajiem, kas tagad vēlējās iedzīvoties ar laupīšanu. Oficieru sastāvs bija no ļaužu vidus, kuriem pie hetmaņa nelaimējās, un vienīgi tāpēc, ka viņi vai nu patvarīgi sev piesavinājās vairākas izdienas, vai arī savā darbā nekā nejēdza. Ieejot Kirjevā, petļuriešu karaspēks bija sagrupēts trijos korpusos: 1) Sietšnas strēlnieki 2) Melnjurieši un 3) Aizkrācieši. Pirmo komandēja austriešu oberleitnants Kopovakcs, otro – krievu dienesta praporščiks Polestšuks, trešo – krievu dienesta pulkvedis leitnants Balbašanas. Bez tam vēl pastāvēja vesela sērija dažādu nodaļu, kuras komandēja neviena nepazīstami, pat lasīt un rakstīt nepratēji, staiguļi. Atkārtojās tas pats, kas „centrālās radas” laikā: atnāk pie „Augstās Direktorijas” locekļa vai neizglītota ministra kāds nepazīstams subjekts un, dūri pret krūtīm sizdams, apgalvo, ka viņš ir viens ļoti godīgs un gudrs ukrainieties, ka hetmaņa laikā viņš par savām nacionālām tieksmēm vajāts, bet tagad grib kalpot un palīdzēt Ukrainai – viņš organizēs ļoti stipru kara spēku, pārvaldīs apriņķi vai rūpniecības apgabalu utt. Šim subjektam noticēja, viņš dabūja avansu un bieži vien aizbrauca uz neatgriešanos; bet notika arī tā, ka izmantodams savas pilnvaras, viņš nodarbojās ar „rekvizēšanu”. Avansus un pilnvaras, jo vairāk saņēma dažādi Direktorijas locekļu un ministra radinieki vai pazīstami.

            Augstākā vara kā agrāk palika „augstai direktorijai”, ministrijas sastādījās sociālistiskas. Nekavējoši tika izdots – likums par zemes nacionalizāciju. Šis likums izrādījās tik pat pazudinošs priekš Petļuras, kā savā laikā agrārreformu trūkums priekš hetmaņa: visa Ukarainas zemniecība sāka izturēties naidīgi pret Petļuru.

            Kamēr valdība Kijevā svinēja savu uzvaru pār hetmani un Galīcijas apvienošanos ar Ukrainu (Galīciju pievienoja Ukrainai zem Ukrainas tautas republikas Rietumapgabala vārda ar plašas autonomijas tiesībām) – ziemeļos un rītos sāka kustēties lielinieki. Jāatzīmē, hetmaņa valdība bija noslēgusi ar lieliniekiem kaut ko pamieram līdzīgu, tāpēc Ukraina lieliniekiem zināmā mērā bija pieietama, un to viņi plaši izmantoja savus propagandas un organizāciju dibināšanas mērķiem. Nākot pie varas Petļuras sociālistiskai valdībai, lielinieki ārkārtīgi veikli un saprātīgi izmantojas apstākļus sev par labu – kā politiskā, tā militārā ziņā. Politikas laukā lielinieku aģitatori maskējās par īstiem ukrainiešiem, bet aši uzbruka visam tam, kas sekmēja likumību un kārtību, saucot to par hetmaņa kārtību un veco režīmu. Tā kā Petļura nevarēja uzreiz radīt savu jauno valsts aparātu, jo tas prasa ilgāku laiku un daudz intensīvāku pūļu, viņš izmantoja hetmaņa valsts iestādes, apmainīdams tajās tikai neuzticamo un kaitīgo darbinieku daļu ar jaunu. To uztvēra un savukārt, izmantoja lielinieku valstiskās kārtības jaukšanas propagandai. Ja kāds pūlējās ievest un nostiprināt disciplīnu karaspēkā, lielinieku aģitatori acumirklī brēca: „Tas ir vecais režīms, tas ir kaut kas sliktāks par hetmaņa laikiem! Mums ir apzinīga tautas armija, mums lieka katra piespiedu disciplīna! Mums ir un būs apzinības disciplīna!”. Šo lielinieku aģitāciju pabalstīja ļoti daudz goda vīri no ukrainiešiem, nezinādami, ko dara; sacelšanās laikā ieņēmuši augstus posteņus, tas bija pāri viņu piedzīvojumiem un zināšanām; juzdami, ka pie tiesiskas valsts iekārtas un dzīves viņi savus posteņus nevarēs paturēt, un tomēr nevēlēdamies viņus pamest, – tie neapzinīgi pieslējās lielinieku aģitācijai.

            Militārā ziņā lielinieki izmantoja robežu neaizsargāšanu no ukrainiešiem varu pārņemšanas laikā, piepludināja pierobežu apgabalus ar saviem aģitatoriem, organizēja sacelšanās uz vietām un pamazām ja sāka ieņemt pierobežu pilsētas. Kad petļuriešu valdība pieprasīja Maskavā, uz kāda pamata tiek pārkāpti pamiera noteikumi starp Ukrainu un padomju Krieviju, Čičerins atbildēja, ka viņam ne prātā nenākot pārkāpt pamiera līgumu; neviena padomju karaspēka daļa vēl Ukrainas robežas neesot pārgājusi, bet gan pēc viņa (Čičerina) ziņām, dažas Ukrainas pilsētas un apriņķi paši sevi izsludinot par lieliniekiem un paši pievienojas padomju Krievijai, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām viņš (Čičerins) esot spiests tos pieņemt, un tāpēc esot ļoti iespējams, ka padomju karaspēks ieņemšot no Ukrainas atkritušos un padomju Krievijai pievienojošos ciemus un pilsētas. Tādejādi galu galā iznāca, ka nevis Maskava, bet it kā Ukraina uzsāka karu ar padomju Krieviju. Tas arī notika jau pirms ziemassvētkiem.

            Pret lieliniekiem tika virzīti Melnjūras un Aizkrāces korpusi un visas dažnedažādās nodaļas, kas atradās uz Dņepras kreisā krasta. Sākumā ukrainiešiem bija zināmas sekmes. Bet drīzi vien apstākļi mainījās. Nelaimīgais zemes socializācijas likums no vienas puses, disciplīnas trūkums armijā, laupīšanas kāre pie kareivjiem un virsniekiem no otras – noveda pie tā, kaČerņigovas un Harkovas iedzīvotāji savu „tautas armiju” sāka uzskatīt par ļaunāko ienaidnieku: ja kādā attālākā sādžā nonāca izlūki vai mazāka nodaļa, iedzīvotāji naktī viņus apsita. Tiklīdz atdūrās uz pirmām neveiksmēm, tad ātru, bet ne visai izveicīgu roku organizēts karaspēks, padevās pilnīgai patvaļai. Laupīšana vairojās, jo atkāpjoties to darīt daudz izdevīgāk nekā uz priekšu ejot; iedzīvotāju naids pret karaspēku auga augumā. Jau pēc jaunā gada armijas aizmugurē uzliesmoja sacelšanās, bet 1919.gada janvāra vidū visu Dņepras kreiso krastu pārņēma lielinieku nemieri un sacelšanās. Bet nelaime nenāk viena. Tanī par laikā iesākās cīņas arī vakara frontē ar Poliju. Galicieši, turēdami Ļvovu par savu galvas pilsētu, bija to jau bezmaz ieņēmuši, bet tika no poļiem atkal izsisti. Cīņas starp galiciešiem un poļiem pēc tam turpinājās ar svārstīgām sekmēm kā vienā, te otrā pusē. Tā kā galicieši bija Ukrainas sastāvdaļa, Petļuram nācās pagarināt galīciešu flangu un no Galicijas robežām līdz Pripetai, kur agrāk līdz maija mēnešam, notika tikai ukraiņu un poļu izlūku sadursmes.

            Cīņas lielinieku frontē atklāja Petļuram visa viņa improvizētā karaspēka, revolucionāro vadoņu, partizānu un atsevišķu nodaļu vājumu. Petļura nu ar steigu sāka savā dienestā uzaicināt visus viņam nenaidīgos hetmaņa un krievu oficierus, sevišķi no ģenerālštāba. Bet bija jau mazliet par vēlu. Nevar radīt armiju dažās nedēļās, nevar pārorganizēt karaspēku, kas atrodas cīņā, bet galvenais, nevar izveidot kaujas spējīgu armiju bez stingras disciplīnas un kārtības. Bez tam, vairums bijušo hetmaņa oficieru lieliniekiem tuvojoties, bija izklīduši cits uz Donu, cits uz ārzemēm, bet cits jau vienkārši nolīdis par mierīgu zemes arāju. Neviens no senajiem oficieriem negribēja kalpot karaspēka daļā, kur vairums kā jauno tā vecāko virsnieku – cilvēki ar tumšu un nezināmu pagātni. Man personīgi nācās būt pie galda, kur Melnjūras korpusa komandieris bija sapulcinājis sev padotos virsniekus: es skatījos uz viņiem un neticēju, ka tā ir īstenība, un ne murgi; no viņu sejām un sarunām es pārliecinājos, ka atrodos starp laupītāju virsniekiem.

P.Radziņš

No vecās drukas (vācu gotiskais šrifts) rakstu adaptēja majors A.Purviņš. Lai saprastu, cik  smags ir šis darbs pamēģiniet izlasīt avīzes raksta oriģinālu pēc hipresaites (zemāk).

http://data.lnb.lv/nba01/LatvijasKareivis/1920/LatvijasKareivis1920-009.pdf

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s