Dienas grauds

Diskutē divi Krievijas politisko zinātņu doktori (abi KF Ģeopolitisko problēmu akadēmijas īstenie locekļi, viens – заведующий Кафедрой государственно-конфессиональных отношений Российской академии народного хозяйства и государственной службы при Президенте РФ):

” (..)Если же Обама ударит в одиночку или при поддержке нефтедобывающих «демомонархий» Залива, это будет означать только одно: что хозяева его «приговорили». Его самого или страну вместе с ним – узнаем позже.

Но в этом случае у России открывается достаточно возможностей «ассиметричного» ответа – от активизации подрыва стабильности в Прибалтике до перехода к решительным действиям в Закавказье. С весьма вероятной победой Меркель на сентябрьских выборах в бундестаг этот список дополнится Украиной, которой в этом случае почти наверняка будет отказано в ассоциации с ЕС. Для реагирования на все это, особенно при почти неизбежном вступлении в сирийский конфликт Ирана и контролируемых им группировок в Ливане и Палестине, которые и сейчас достаточно глубоко вовлечены в сирийский кризис, а также на фоне потери Египта, у Запада не останется ни сил, ни возможностей. Исторических примеров тому множество. (..)”

šeit

vara baungas: Tā lūk – mūs gaida “stabilitātes izjaukšanas aktivizēšana”. Kāmēr LV politiķi naivi cer saņemt no KF atvainošanās un gvelž aplamības par “militārām soda operācijam bez iesaistes pilsoņu karā” un “Krievijas  lielo nozīmī labākā risinājuma meklēšanā”, turienes politisko zinātņu doktori mierīgi un atklāti dala un pārdala Gruziju, Baltijas valstis un Ukrainu. Kam vēl, izņemot LV valdību, nav skaidrs ka Žirinovska izvirdumus neizraisīja  mēness fāzes? Ka G-20 sammits izgāzās, Bulava nogāzās, ANO DP sankcijas nebūs, triciens Asada režīmam neizbēgams – KF meklē ērtāko objektu preventīvam un asimetriskam triecienam, kas, ja ne apstādinās, tad vismaz aizkavēs ASV operāciju pret Sīrijas režīmu.

Pateicoties 20+ gadu ilgai nepārtrauktai NBS “attīstībai” mēs tagad varam  tikai noskatīties uz notikumiem ar mums/ap mums un cerēt, ka kārtējo reizi iziesim no upes ar sausām kājām.

Advertisements

24 responses to “Dienas grauds

  1. Ja Pabriks vēl vismaz nedaudz laipo, cenšoties ieturēties tādā mazā šakālīša lomā, tad atvaļinātais ģenerāļdoktors un Latvijas aizsardzības stratēga Krēsliņu Kārlis dod vaļā ne pa jokam, atbalstot raķešu triecienu Sīrijai: http://www.kreslins.lv/article/lv/sirijas-militarais-konflikts

    Jautājums – vai viņš pats tic, ka 5. paragrāfs vajadzības gadījumā tiks ievērots ne tikai uz papīra, bet arī dabā?

    • Es šos abus labprāt samainītu vietām. AP, lai laipo, kur citur, bet KK “dod vaļā” ministra amatā. Btw KK rakstā raķešu trieciens pieminēts, kā viens no variantiem. Paradokss slēpjās apstākļi, ka LV nav izdevīga nedz ASV attuŗēšana no trieciena, nedz trieciens bez ANO DP mandāta.

  2. Tomēr fakts paliek fakts – apšaubāmu un deklaratīvu ieguvumu labā mēs izliekamies neredzam, ka “sarkano līniju” vilcēji paši ir viena liela sarkanā līnija: http://www.huffingtonpost.com/2013/03/20/iraq-war-anniversary-birth-defects-cancer_n_2917701.html

    Citējot Krēsliņu: “Cik ilgi civilizēta sabiedrība var ciest jebkādu morāles, cilvēktiesību un pat dzīvības normu pārkāpšanu?”

    • Tīrām rociņām LV palikt neizdosies. Tādu greznību var atļauties ģeogrāfiski (piem. Vanuatu salas) vai politiski (Z.Koreja) hermētiskas valstis. Izdomā ar ko tu esi.

      • varianti drošības risinājumiem, kādus var iedomāties:
        1) viss paliek, kā ir tagad un turpinam savā individuālajā bezspēcībā cerēt uz kolektīvās drošības širmi
        2) kolektīvo drošību paturam prātā, bet visu uzsvaru liekam uz savu spēku nostiprināšanu un attīstību (things to do)
        3) izstājamies no nato un kļūstam par nepievienojušos valstu bloka dalībnieci
        4) izstājamies no nato un kļūstam par Eirāzijas savienības locekli
        5)?

        Katram variantam ir savi plusi un mīnusi un pastāv visādas apakšvariācijas

        • Neesam lombardā, lai kaulētos par cenu un svaru. Latvijas tautas galvenās intereses ir nācijas saglabāšana un tautas labklājība. Ja teikt, ka NATO, EU, euro, ES fondi nekalpo šiem mērķiem, tad jāsaka ka CIS, rublis, Putins, Dugins, Muitas savienība ne tik.
          “Nepievienošanās” dārgi maksā un galu galā ved uz pievienošanos.

          • no visiem minētajiem nato, protams, ir visnopietnākais iespējamais garants. par ES, eiro un fondiem atļaujos šaubīties. ES intereses ir tikpat koloniālas, cik RUS.

          • mana personīgā opcija no minētajām ir nr.2, taču jārēķinās arī ar 3. un 4. versijām, kuras noteikti kaut kādā brīdī parādīsies politiskajā diskursā…

          • Šīs summas (es fondi) ir jāaplūko plašākā kontekstā. Vispirms jau jāatrēķina nost Latvijas iemaksas un importa – eksporta bilances negatīvā vērtība. Tad jāatskaita ES noslaukto cilvēkresursu vērtība un tad jāķerās klāt atlikumam pēc būtības.
            Cik daudz no šīs naudas caur Latviju aizgāja atpakaļ uz ES? Cik daudz tika ieguldīts ražošanas attīstībā un R&D? Cik daudz pēc Romas impērijas parauga provinču ceļu u.c. infrastruktūras būvniecībā?

            • Kalkulē kā gribi mīnusos LV neiebrauks. Cilvēkresursus ārā spiež pašu bāleliņi, bet R&D ieguldīt neviens netraucē. Ceļus kā 1. prioritāti izvēlējās, jo tas business ir saprotams, apgūts un arī lobijs neguļ. Alternatīvas ir divas: palikt ārpus ES bez fondu atbalsts bet ar tām pašam problēmām vai sākt saņemt dotācijas no Maskavas. Tad nu būs tev pozitīva importa-eksporta bilance.

          • Tā diskusija par ES jautājumiem ir pārāk plaša, lai to kvalitatīvi izvērstu komentāros. Īsumā mans viedoklis ir tāds, ka ES nav nekāda labo samāriešu un vecāko brāļu apvienība, kas nodarbojas ar konkurentu audzēšanu. Tā tas ir tikai vārdos un deklarācijās. Neviena no vecajām valstīm, īpaši jau Vācija, negrib pēkšņi ieraudzīt kādu “Baltijas tīģeri”. Vācijai ir vajadzīga Austrumu province (Ostland). Ja mūs tāds statuss apmierina, tad ir OK. Ja nē, jādomā par citiem variantiem. Un arguments – ja nebūs eiro, būs rublis, neiztur kritiku.

        • arī zemessargs

          Mans viedoklis ir tuvāks 2) variantam. 5) Primāri nodrošinām to, kas vajadzīgs no mums kolektīvai drošībai, bet neaizmirstam par savu spēku nostiprināšanu.
          3) mūsu gadījumā ir tas pats 4) tikai ilgākā laikā

  3. Par to palikšanu ar tīrām rokām. Es tomēr naivi domāju, ka jācenšas uz to tiekties visiem spēkiem. Jo mazāka un vājāka valsts, jo nozīmīgāki tai ir morāles jautājumi. Gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski.
    Mēs pavisam mierīgi, sekojot Polijas paraugam, http://www.diplonews.com/intro/2013/20130819_PolandEndsMilitaryMissionsAbroad.php
    varam palikt Nato un nesūtīt vairāk savus karavīrus uz apšaubāmām misijām. Sliktāk no tā nepaliks. ASV neizvedīs savas vienības no Latvijas (jo te tādu nav un nebūs) un nepārtrauks mums piegādāt stingerus (jo nav tos piegādājusi), utt.

    Toties pēc tam mēs varēsim šādu piedāvājumu viņiem izteikt – vispirms pierādiet ar darbiem mūsu mūžīgo un ciešo draudzību, – tā pa nopietnam palīdziet mums nodrošināties ar bruņojumu (atgādinot par Teherānu, Jaltu un Potsdamu un visām mūsu ciešanām un zaudējumiem pēc IIPK, kas vareja būt krietni mazāki, ja “draugi” nebūtu mūs uzmetuši) un tad mēs padomāsim vai iesaistīties globājajās spēlēs. Taču esam un būsim jūsu īstenie un vienīgie partneri Baltijas reģionā.

    • Jā. Polijas prezidents tā ir teicis. Apstiprinājums tam vai tiešām būs kā viņš saka nāks ar laiku. Poļi var atļauties kādu laiku atslābt no misijām, ņemot vērā cik dziļi un pamatīgi viņi bija iesaistīti līdz šim.
      Savūkārt, ja misiju vairs nebūs, mūsu NBS kareivju un instruktoru sastāva kvalitātē un kaujas spējas var kristies dēļ kadru mainības. AM šķiet to saprot, jo paredz aizstāt NATO misijas ar ANO misijām un gatavojoties tam jau tagad iepērk gaisa un jūras transportēšanas pakalpojumus. Par to pie mums bija rakstīts.
      Jāsaprot, ka LV karavīru dalība NATO misijās ir mūsu eksporta prece, par to pretī mēs saņemam drošības garantijas (5.paragrāfs). Var jau visgudri spriest, ka “paņems un uzmetīs”, bet tam nav 100% ticamības. Cerība saprātīgā apjomā saglabājas. Cita lieta, ka mūsu potenciālais pretinieks var rīkoties divejādi, lai nenostādītu NATO (ASV) dilemmas priekšā “uzmests LV vai neuzmest”:
      1. neradīt situāciju, kas atbilstu 5.paragrāfa nosacījumiem (uzbrukums teritorijai) aizstājot to ar, piemēram, iekšēju bruņotu konfliktu.
      2. “zibens karš” – tieša agresija un ļoti ātra militāra operācija, gandrīz bez sagatavošanās fāzes. NATO ir ļoti lēna politiska reakcija (pierādījies 080808 un sniedzot PGA atbalsdtu Turcijai) tādēļ dienas kārtības jautājums būs nevis “sniegt vai nesniegt LV 5.paragrāfā paredzēto atbalstu”, bet “uzsākt vai neuzsākt karu pret kodollielvalsti”.

      Gatavojoties reaģēt uz šiem izaicinājumiem NBS jābūt:
      a. gataviem ilgstoši kontrolēt visu LV teritoriju cīnoties pret nemierniekiem un Spēciālo Operāciju spēkiem (tas ko demonstrē Asada režīms).
      b. gataviem noteiktu laiku aizstāvēt stratēģiski svarīgus objektus pret konvencionālu karaspēku.

      Domāju, ka NBS gatavības pakāpi veikt šos uzdevumus vari izvērtēt pats. Līdz ar to problēma šodien ir nevis ar 5.paragrāfu, bet gan ar mūsu pašu NBS kaujas spējām.

      Pats galvenais, ko jāsaprot katram ideālistam – STARP VALSTĪM VISPĀR UN STARP NATO VALSTĪM ĪPAŠĪ NAV NEKĀDAS “DRAUDZĪBAS”, BET IR KATRAS VALSTS NACIONĀLĀS INTERESES, KAS BRĪŽIEM SAKRĪT,BRĪŽIEM NESAKRĪT (Sīrijas jautājums) UN VĒRTĪBAS, KURAS VAR EFEKTĪVI AIZSTĀVĒT TIKAI DARBOJOTIES KOPĀ. Neviens nav neko parādā. Katrs nāk ar savu pienesumu (2%IKP), nepatīk noteikumi – au revoir(Francija).

      • Piekrītu, ka dalība misijās ir iespēja “ostīt pulveri”. Jautājums tikai vai tas ilgtermiņā militāri un politiski atmaksāsies. Vai kaujas spējas labāk nebūtu pilnveidot regulāri rīkojot kopējas Baltijas vai vismaz Latvijas un Igaunijas NBS mācības, kuras notiktu plasā teritorijā (nevis vienā poligonā) un kurās reāli atstrādātu abas pamattēmas – cīņu pret teroristiem/specvienību grupām un aizsardzību pret ienaidnieka regulārajiem spēkiem?

        Un par 200% piekrītu, ka visu nosaka: a) intereses; b) spēks (a la Makijavelli). Morāle ir svarīga iekšēji, lai celtu pašu spēku (iekšējo pārliecību) un ārēji, starptautiski, kad nepieciešams panākt sev izdevīgu lēmumu pieņemšanu(ideoloģiskais karš).

        Tad arī vajadzētu paanalizēt un pacilāt tos svarus – cik lielas patiesībā ir nato (asv) ģeopolitiskās intereses Baltijā. Ja intereses ir lielas, tad varam no viņiem daudz ko izspiest un paši atļauties ieturēt savu kanti. Ja intereses vājas, tad jāatmet cerības par “širmi” un pavisam noteikti nav vērts nodarboties ar padevības demonstrāciju.

        Ja mūsu valstī būtu pie varas valstsvīri nevis politikāņi, tad šobrīd varētu šo jautājumu visai droši noskaidrot. Nato ģenseka atzīto krievu draudu kontekstā uzstādīt maksimālās prasības (kājnieku prettanku un pretgaisa ieroču piegādes, kopēja militāra rūpnīca Latvijā (kas ražo mūsu armijai vajadzīgu gala produktu nevis vienu skrūvīti PGA iekārtai, kura tiek sakomplektēta Beļģijā un uzstādīta Polijā) vismaz 1 rota amurikāņu Latvijā, utt.) un paskatīties, kā uz tām reaģē.

        Pat ja esam šobrīd militāri nabagi un lupatlaši, tad vismaz stāju vajadzētu ieturēt kā kungiem (piemērs – poļu pans “Rūdolfa mantojumā”).

        • Bez misijām vai adekvātas samaksas un “pilnveidotu” izdienas pensiju sistēmu spējīgi vīri uz NBS nenāks. Vai nāks un ies.
          Lai kko no kautkā “izspiest” vajag adekvātu svaru. ASV (NATO) intereses baltijā ir reizes mazākas par RU interesēm un nevis LV spiedīs uz ASV/NATO pēc labumiem, bet ASV būs jāiztur RU spiediens, lai neatkāptos no attāla un mazvērtīga aktīva (LV).
          Šobrīd LV politikā notiek paaudžu maiņa, tie kas ienāca politikā 40-45 gv no aktīvas politikas pamazām aizies. Ņemiet jaunieši politiskos LV grožus un uz priekšu, ja esat gana izglītoti un zinoši. Jūsu tēvi 90-s dabūja LPSR ko labi vai slikti pārveidoja par LV, tagad jūsu kārta attīstit trendu.

          • Latvijas “svars” manuprāt veidojas nevis no mūsu militārā potenciāla, bet no ģeopolitiskās vietas kartē. Un tā ir vieta, kur sastopas vācu drang nach osten, krievu okno v zapad un skandināvu dienvidu vertikāle. Kas kontrolē Latviju, kontrolē Baltiju.

            Vai Krievija var iztikt bez Baltijas? Var, protams, taču justos daudz labāk, ja tā tai piederētu (vai būtu plaši atvērta).

            Ko ASV redz Baltijā? Gluži tāpat kā pirms WWII, vispirms jau kordonu, pirmo kordonu. Otrais ir Polija. Otrkārt, placdarmu, kas pašiem nav aktīvi izmantojams, taču tā turēšana mazina Krievijas spēku kontinentā un tāpēc ir izdevīga.

            Spriežot pēc tās niecības, ko ASV šeit ir ieguldījušas, viņas mūs uzlūko kā efemēru parādību, kas ātrāk vai vēlāk visdrīzāk kritīs. Īstā kārts, uz ko Pentagons liek ir Polija.

            Vai simboliskā piedalīšanās misijās šajā kontekstā kaut ko dod? Baidos, ka neko daudz. Tavs precizējums, Varabungas, ir tieši kā naglai pa galvu- jautājums būs nevis par 5. par., bet par karu ar kodollielvalsti. Ja atklāti uzdosim sev jautajumu par šādas dilemmas iznākumu, tad atbilde nebūs patīkama – to mēs zinām. Turklāt vēsture māca, ka mazi kvekšķi, kas skrien līdzi lielajam, resnajam zvēram nekad nav bijuši cieņā un pie pirmās nopietnās vajadzības kalpojuši par maiņas monētu (lielgabalu gaļu).

            Kvekšķu un laizītāju padarīšana nosit cenu un reputāciju ikvienā jomā. Un dzīve mūžīgās bailēs arī nav nekāda dzīve. Tāpēc, domāju, ka vienīgi prātīgais risinājums mums ir nopietna pievēršanās valsts aizsardzības stiprināšanai. Nevis 2%, bet, lai iedzītu nokavēto, vismaz 3% no IKP. Si vis pacem, para bellum

  4. Mani apbrīno tikai viens, vai tiešām šī masīvā melu un naida kurināšanas kampaņa ko ir izvērsusi Krievija dara uzmanīgus tikai saujiņu rezervistu? Es nopietni cerēju, ka 3. Pasaules karš varētu paiet garām Latvijai, jo abi iepriekšēji ir smagi skāruši mūsu zemi, bet laikam jau esmu kļūdījies. Juku laiki kuri sākās 90-os tikai uzņem apgriezienus! Varam priecāties par to, ka mums savas dzīves laikā izdosies redzēt tādas pārmaiņas, kuras iepriekšējo gadsimtu laikā diez vai kāda paaudze ir piedzīvojusi. Galu galā, kas ir vienas tautas liktenis uz visas pasaules fona, tad varbūt pavadīsim vēl atlikušo laiku tā, lai pēc mums paliktu vismaz dziesma!

    • Es gan lieku uz to, ka izgrozīsimies kārtējo reizi, bet uzdziedāt nekad nekaitē. 🙂

    • arī zemessargs

      Tieši tāpēc, ka liela daļa politiskās vadības vispār tādās kategorijās nedomā. Ja sāc domāt – sāksi runāt – vajadzēs darīt – vajadzēs resursus/būs kļūdas – par kļūdām noraks lai vairāk resursus neprasītu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s