Karavīru kalps

“[..]Katram labam komandierim ir atbildība par saviem karavīriem, viņam jābūt gribai apmācīt savus karavīrus pēc labākās sirdsapziņas. Viņa uzdevums ir kalpot karavīriem. Ja viņš ir līderis, viņam jārūpējas par padoto labklājību. Bieži šī lieta netiek ievērota – komandieris uzskata, ka padotie ir kaut kas stipri zemāks, ka viņš ir pats gudrākais. Vadītājs ir tas, kurš motivē karavīrus, viņam jāprot dot.[..]”

Tā pirms vairākiem gadiem teica kaprālis J.Jansons, kurš diemžēl pēc intervijas publicēšanas atvaļinājies no militāra dienesta. Interesanti pārlasīt 2007.gadā izteiktās atziņas,  kas paliek aktuālas arī šodien.

Un kā  jūs domājat, kādam jābūt  komandierim? Kādas kvalitātes vai uzvedības modelis ir svarīgāks, “karavīru tēvs” vai “veiksmīgs karavadonis”?

Advertisements

13 responses to “Karavīru kalps

  1. Mana pieredze ir tāda, ka pavēlēt tu vari tikai tad kad tev to atļauj padotie, tātad tikai tad kad esi kļuvis viņu acīs par autoritāti. Lai par tādu kļūtu, nepietiek tikai ar skaļu balsi un gudrām frāzēm vai diplomu skaistā zelta rāmīti. Ir vienkāršas lietas kuras būtu jāievēro komandierim, bet par kurām parasti aizmirst tiklīdz uzspīd nākamā zvaigznīte vai rombiņš:
    Vienmēr parūpējies, lai pirmie paēd tavi padotie un tikai pēc tam ēd pats;
    Neaprunā nevienu aizmuguriski, bet aizstāvi tos kuri nav klāt;
    Sodi cilvēku tikai par reāliem pārkāpumiem un parūpējies, lai cilvēks saprastu ne vien par ko ir sodīts, bet kā turpmāk pārkāpumu nepieļaut;
    Vairāk klausies cilvēkos un mazāk runā pats, tad tavam teiktajam būs lielāks svars;
    Neapslāpē iniciatīvu, bet ļauj tai izpausties un vienmēr uzslavē par labu darbu, tu nekad nevari būt labākais visās jomās tādēļ jāatzīst citu spējas un panākumus;
    Visbeidzot rādi vienmēr savu personisko piemēru un nebaidies atzīt savas kļūdas un uzklausīt kritiku no padotajiem.
    Iznāca jau nu ļoti didaktiski, kā bībelē. Ne vienmēr jau arī pats esmu visus šos baušļus ievērojis, bet tāpēc jau ir pēdējais un tas nebūt nenozīmē kaisīt sev uz galvas pelnus un laist puņķus ierindas priekšā.
    Mūsu liberālajā dienesta sistēmā vienmēr pastāv iespēja pavēles nepildīt, tādēļ panākt rīkojumu bezierunu izpildi var tikai tad ja padotais tev uzticas, un ir pārliecināts, ka pat neveiksmes gadījumā tu viņu aizstāvēsi.

  2. Gandrīz viss ir pilnīgi pareizi, izņemot frāzi “kalpot karavīriem” – ja to saprot burtiski. Jo komandieris/priekšnieks, atšķirībā no deputāta, ir iecelts, nevis ievēlēts. Manā pieredzē vadības prasme ir tas smalkais vidusceļš starp biedriskumu/koleģialitāti un prasīgumu.
    No pieredzes zinu, ka padotie vienmēr cenšas to biedriskuma/atļautības robežu pievirzīt tuvāk komandierim/priekšniekam. Atceros, kad pats gāju norīkojumos ar pilnīgi nepazīstamiem karavīriem, viņi vienmēr pirmajās stundās centās šo robežu uztaustīt – reiz pat viens atklāti ieminējās, ka gribētu uz pāris stundām brīvsolī aizskriet :)))))))))) Šī tendence, raugoties, no komandiera/priekšnieka viedokļa, tad arī atspoguļota atziņā “bučo kareivi, kur gribi, vienmēr di..su pagriež” :)))))))))) Kādas ir padoto atziņas par šāda veida situāciju, neesmu gan dzirdējis :)))) Neapšaubāmi, šai ziņā ir atšķirības starp OMD un PMD karavīriem. Pēdējie militāro attiecību hierarhiju ir izvēlējušies apzināti un brīvprātīgi.
    Savā dienesta laikā biju centies šo smalko robežu starp biedriskumu un prasīgumu iezīmēt un ievērot – gan kā padotais, gan kā priekšnieks. Kā tas izdevās, ne man spriest…

  3. Jā žēl, ka kaprālis nekļuva par ģenerāli, bet laikam jau viss tiek darīts, lai šādi karavīri aizietu no mūsu armijas ar labu vai ļaunu….
    Īsti nesaprotu redakcijas jautājuma būtību, kāpēc “karavīru tēvs” tiek pretnostatīts “veiksmīgam karavadonim”. Piem. Maķedonijas Aleksandru, Hanibālu, Napoleonu karavīri dievināji un es neteiktu, ka viņi bija neveiksmīgi.
    Būtībā veiksmīgam komandierim:
    1. Patiesi jārūpējas par saviem karavīriem (mīlošs tēvs).
    2. Jābūt stingram un prasīgam (tēvs despots).
    3. Jābūt zinošam un gudram.
    4. Jābūt drosmīgam.
    5. Jābūt pašaisliedzīgam.
    6. Jābūt līderim (vadonim).
    7. Jābūt izlēmīgam.
    Gan jau šo sarakstu var turpināt, jo vairāk labu īpašību komandierī, jo labāk. Diemžēl mūsu armijā karjeras virsniekiem (ne visiem) ir izveidota viena cita vērtību mēraukla “vajag zināt, kad riet un kad laizīt”, ko es augstākminētajā sarakstā nekādi neierindotu. Un šie virsnieki, kā arī ierēdņi ministrijā (kas filigrāni ir apguvuši šīs prasmes) ne tuvu nelaiž amatos tādus karavīrus, kā kaprālis J.Jansons, kas patiesi spētu ietekmēt mūsu armijas attīstību pozitīvā virzienā.

    • Redakcija protams nedaudz pārspīlē, lai būtu aizdedze diskusijai.
      Tavi piemēri ir no tik senas vēstures un apauguši ar tik biezu melu/puspatiesību/mītu slāni, ka pats velns nepateiks kā tur bija patiesībā. Turklāt arī komandieris- cūka var būt populārs, ja ir veiksmīgs. Piemēram Maskavas “Dinamo” treneris 🙂
      Protams mēs varam saražot vēl n-tos punktus pie tevis nosauktajiem, bet tad mēs nekad neatradīsim dzīvu cilvēku, kurš šiem punktiem atbilstu. Tieši otrādi kvalitāšu sarakstu ir jāsamazina. Keep it simple…
      Mans priekšlikums trīs punkti
      A. Jābūt stingram un prasīgam (tēvs despots).
      B. Jābūt zinošam un gudram. Šeit ietilpst smalko aprindu māksla t.sk. “zināt, kad riet, kad laizīt” uzvaras (karjeras) vārdā.
      C. Jābūt līderim (vadonim).

  4. Maskavas Dināmo treneris ir ļoti slikts piemērs un “cūka” viņš noteikti nav. Protams viņš nenāk no smalko aprindām un noteikti neslimo ar politkorektumu. Turklāt viņam ir izteikta pašcieņa (nespēju iedomāties, ka viņš spētu jebkam “laizīt”, viņš ir veiksmīgs, viņš spēj “brāļoties”, nezaudējot savu autoritāti (iegūstot Gagarina kausu viņš dzēra kopā ar komandu), viņš ir drosmīgs (krogā uzrīkot kautiņu ar Haritonova un viņa bandu ne kurš katrs varētu), viņš spēj aizraut cilvēkus. Un tici man “uzvaras vārdā” viņš pat Krievijā nevienam, neko nav laizījis, jo tas kas “laiza un rej” spēj ieņemt augstu posteņus, bet nekad nespēs uzvarēt kauju. Lai uzvarētu kauju ir jābūt tādam “cūkai”, kā Znaroks.
    Kas attiecas uz vēsturi, tad “pa lielam” nekas nav mainījies (nu varbūt nedaudz tehnoloģijas)!!!
    Tavas komandiera (ne līdera) īpašības labi noderētu Prūšu armijā, bet grūti iedomāties, ka tu mūsdienās varētu atļauties tādus soda mērus, kādus tolaik varēja atļauties tā laika komandieri.

    • Un kur ir tie, kuriem piemīt pareizās īpašības? Ir kāds izsities cauri “sietam”? Real life – real politic.
      Ja kāds tiek pie grāmatām angļu valodā iesāku David Hackworth “About face”(“Apkārt griezties”. Pulkvedis Hakvorts bija kaujas apbalvojumiem bagātākais ASV karavīrs XX gadsimtā, bet tas netraucēja militāri-birokrātiskai mašīnai izmālēt viņu par “tautas ienaidnieku”, viņš aizgāja no dienesta un pārcēlās uz citu valsti, kur vēlāk mira. Grāmatā ir aprakstīta visa viņa militārā karjera, kaujas ar ienaidniekiem un cīņa ar sistēmu. Izlasot šo grāmatu man pazuda pēdējās ilūzijas par militāro dienestu.

    • šajā gadījumā tu oponē pats sev, jo manā komentā netika minets ne uzvārds, ne pat sporta veids:). Katrā gadījumā tevis pieminētais Znaroks ir labs piemērs, kā treneris, kura paņēmieni ne katram komandas dalībniekam ir pa prātam, bet kurš nodrošina komandas rezultātu, var būt nosacīti pieņemams, bet tāds pats treneris “bez rezultāta” tūlīt pat tiktu nolinčots. Secinājums: nodrošini “gaidīto rezultātu” un būsi labs. Te nu mēs nonākam pie jautājuma: kāds rezultāts tiek gaidīts no apakšvienības komandiera miera laikā? Pieļauju ka tu pats vari atbildēt uz šo jautājumu… zemessargi – “tauta” grib maizi un izpriecas salūtmunīciju un mācības, “augšas” vēlas paklausību, neizlēkšanu, rokas bučošanu, ambīcijas, kas neapdraud “augšejos” krēslus u.t.t. Ja tu pievīlsi “tautu” nekas nenotiks, sliktu komandieru ir daudz, bet ja tu pievīlsi “augšas” tiksi nolinčots, kā piemērā ar treneri. Turklāt “tauta” zaudēs labu komandieri. Tas nav labi, bet tā tas ir.

  5. Sava dienesta laikā es sapratu, ka nevienam tu neko pavēlēt mūsu armijā nevari, ja viņš pats negrib tavas pavēles pildīt. Pie mūsu liberālās armijas sistēmas vienmēr var atrast kādu attaisnojumu tam, lai nepildītu pavēles, tādēļ vienīgā iespēja ir būt par autoritāti un to sasniegt ne ar skaļu balsi, gudru izrunāšanos un vismazāk jau ar diplomiem skaistā zelta rāmīti pie sienas. Ir dažas vienkāršas patiesības vai atziņas kuras esmu guvis un centies izmantot dienesta laikā;
    1. Vienmēr parūpējies lai tavi karavīri būtu paēduši un pats ēd pēdējais;
    2. Palīdzi tiem kuriem ir grūti, vismaz ar labu vārdu;
    3. Iemācies vairāk klausīties un mazāk runāt, tad katram tavam vārdam būs lielāks svars;
    4. Aizstāvi savējos un neaprunā tos pat ja viņu nav klāt, uzslavē viņus citu priekšā;
    5. Atzīsti savas kļūdas un nebaidies atvainoties ja nav bijusi taisnība, tikai tā var iemantot cieņu.
    Tikai tad ja padotie zinās, ka taviem vārdiem ir svars un tu viņus aizstāvēsi pat ja tie kļūdīsies, var cerēt, ka tavi rīkojumi tiks pildīti. Varbūt manis teiktais ir pārāk didaktisks.
    Uz mērķi jau var iet dažādi vari būt tēvs, vari būt brālis, vai vecaistēvs, bet galvenais netēlo to, kas tu neesi. Nevajag tēlot skarbo veci tikai tāpēc, ka tā grib tavs priekšnieks jo viņš lūk domā, ka tas ir vienīgais komunikācijas veids ar padotajiem.

  6. Piedāvāju šo skatīt arī no šādas perspektīvas http://www.cgsc.edu/carl/download/csipubs/GreatCommanders.pdf

    • Paldies par linku! Vispār lūgums visiem, ja ir saite par šo vai citu apspriežamo topiku neturēt sveci zem pūra un dalītie, dalīties.
      No manas pieredzes izriet, ka harizmātisks līderis ( tipa Aleksandrs Čingizhans utt) ir ok līdz rotas komandiera amatam ieskaitot. Karjerai turpinoties par batiņu augstākajos štābos komandierim (priekšniekam) ir nepieciešamas pavisam citas kvalitātes. Viena no tām ir kur ar viltu, kur ar spēku pārvarēt augšējo stāvu nevēlēšanos, nezināšanu, bijāšanos kaut ko darīt. Viens no iemesliem kšdēļ pats izšķiros par aiziešanu bija atklāsme, ka neviens neko negrib darīt un attīstīt, nav pasūtījuma, nav intereses, bet tiešais priekšnieks, lai arī cenšas, neko nevar panākt. Tad ir jāizlemj vai gribi visu mūžu veltīt bezcerīgai lietai un gaidīt, ka pēkšņi nez no kurienes parādīsies latviešu Rommels vai vismaz Kanaris.
      Diemžēl spilgtas personības, īsti līderi un profiņi mūsu NBS tālu netiek. Līdz ar viņiem tālāk netiek arī viņu komandas, kas bija gatavas atbalstīt un nodrošināt panākumus. Atcerēsimies Eihmani, Kušķi, Krēsliņu, Rajevu… noteikti, ka ir vēl citi, kuri man uz sitienu prātā nenāk. Mans rezumējums: komandierim (priekšniekam) jābūt līderim, kas jūtas labi gan ierakumā, gan uz štāba parketa.

  7. VB, Tu minēji par dalīšanos ar info, nesen tā netīšām sanāca palasīt par Patonu:
    http://en.wikipedia.org/wiki/George_S._Patton

    Īsumā – pat tiem laikiem sīksts vecis ar palielu 3-stāvīgo krājumu, kuru nebaidījās lietot sarunās ar saviem kareivjiem, šekur citāti:
    http://en.wikiquote.org/wiki/George_S._Patton

    Tādu un līdzīgu vīru vēsturē netrūkst, ne ar ko necenšos šo vīru izcelt, vienkārši sagadījās palasīt par viņu.

    Par tiešo raksta tēmu-komentāru:
    Manuprāt komandieriem ir jāspēj rast to pieņemamo vidusceļu starp bargu un disciplīnu mīlošu vadītāju un gādīgo ģimenes galvu.
    Zināšanām ir jābūt visaugstākajā līmenī, ja ko nezin, tad ir jābūt padotajiem, kuriem zināšanas tajās sfērās, kurās pašam komandierim ir robi/nepietiekamas zināšanas, tad šiem padotajiem būtu jābūt līmenī un spējīgiem šos te robus aizpildīt.

    Un jā, diemžēl, lai gan dienu ZS un līdz ar to tajā NBS virtuvē-aizkulisēs neko daudz neesmu, tomēr atziņa viena noteikti ir – jo augstāk kāpj, jo lielākam politiķim ir jābūt lai izlavierētu pa to sasodītu laipu, kura iet pāri tam sūdu dīķim, ko sauc par politiku, tas gan debīli!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s